Cik daudz esat sasniegušas?

Ir 19.
Pēdējais vidusskolas un profesijas pusgads palicis,bet nav tas par ko gribu būt.
Tiesības gandrīz, bet mašīnas nav.
Dzīvoju vecāku mājā.
Strādāju, bet ne tajā sfērā kurā mācos.
Pašlaik esmu sākuma stadijā.
NEZINU KO GRIBU (t)
I

Bez 5minūtēm 23.
Ir stabils vīrietis/dzīvesbiedrs.
Ir kopīgi no patversmes paņemts suns :)
Dzīvokli īrējam, bet, kad iestāsies "labāki laiki" plānojam iegādāties.
Bērnu nav, bet tos pagaidām vēl neplānoju, bet, ja gadīsies, tad īpaši nepārdzīvošu.
Ir iegūta augstākā izlītība...taču laikam ne tajā jomā, kas 100% patiktu un interesētu.
Strādāju, bet ne jomā, kur iegūta izglītība. Esmu darba meklējumos, jo pašreizējais darbs nelutina ne fiziski, ne morāli.

Īpaši pēc plāna nedzīvoju, vairāk ļaujos straumei.
Ir, protams, mazie plāniņi, kas paredzēti tuvākai nākotnei.
Piemēram - darbs darba dienās no 8-17 nevis maiņu darbs kā tagad :D ; papildus izglītība, varbūt ne augstākā, drīzāk kursu veidā - tā priekš sevis vairāk :)

26 gadi, students, bērnus negribu.
Kopumā viss ir sasniedzams, bet negribās. Itkā viss iet no rokas, bet neparko nevēlos kļūt, nevēlos katru rītu iet uz darbu. Ir mašīna, gribās jaunāku, bet tanī pašā laikā mērķis ir uzmetināt skaļu izpūtēju un griezt saulītes stāvvietā.

Ceļošana neinteresē. Ir lielas aizdomas, ka ceļošana ir sieviešu iegriba. Viņām miera nekur nav, *eža niez un nevar saprast, kas par vainu, bet man vienaldzīgi kā melni čurkas dzīvo.

Bērni neinteresē. Piedzims vel dēls, būs tāds pats kā ēs, fui! Manuprāt, liels pluss tāds, ka ap 30 gadien jau varēšu mest acis uz savu vienažu meitām. Un, jā, manu meitu neviens nedrāž, sirds mierīga.

Man ir 26 gadi un gribas domāt, ka esmu sasniegusi ļoti daudz - esmu precējusies ar lielisku vīrieti, man ir laba karjera - labs un prestižs darbs, ienākumi pietiekami labi, kā arī virzos uz zinātņu doktora grādu. Māja top, savs auto ir... Ir draugi/paziņas, kas ir teikuši, ka man ir lieliska dzīve un ka varu būt ļoti laimīga.
Bet bieži jūtos nelaimīga, jo man nav kaut kā tāda, ko nevarētu nopirkt ne par kādu naudu, bet tieši to es visvairāk vēlos un tieši tas man pietrūkst pilnai laimei. Reizēm pat man šķiet, ka Dieviņš man ir devis ļoti daudz visu ko citu, lai kompensētu to, ka nevaru dabūt to, ko visvairāk vēlos...

Man ir tuvāk 30 nekā 20.
Ir maģistra grāds.
Labs darbs, alga vienmēr var būt labāka, bet tomēr meklēju, pagaidām lēnām, kaut ko vairāk aizraujošu.
Īrēju dzīvokli.

Jāsakārto tikai privātā dzīve.
Tiesības nav un pašlaik negribu. Esmu ātruma izraisītā adrenalīna piekritēja - tāpēc labāk bez personīgās mašīnas un tiesībām.
Mani vairāk aizrauj braucieni pa Latviju 2-3 dienu garumā, ar draugiem un teltīm.

Šogad gribu nomainīt darbu, sakārtot dažādas mazāk nozīmīgas sfēras savā dzīvē.

Nekad neesmu domājusi par savu dzīvi tādās kategorijās - kas sasniegts, vai esmu iekļāvusies, vai attaisnojusi... Laikam man vienkārši nekad nav bijis plāna, vai arī viss notiek tā, kā jānotiek.

Es arī zinu, ka daudz kas var būt, un tad vienā brīdī arī nebūt, tāpēc būtu grēks šobrīd Dievam spļaut acīs. Domāju, ka man viss ir, izņemot karjeru - bet šaubos vai man vispār viņu jebkad ir vajadzējis :)

Savam vecumam - pietiekami. Vienmēr esmu bijusi starp labākajiem visās jomās, kurām ķeros klāt. Tomēr nesen bija lūzuma punkts, kad sapratu, ka tas, kas der visiem, man nederēs nekad. Kopš tā laika ego ar kkādiem plāniem un sasniegumiem neapliecinu un nebaroju. Zinu savus šīs dzīves nepopulāros mērķus, un lēnām eju to virzienā.