Cik daudz esat sasniegušas?

Pašai ir labs darbs, auto nav, dzīvesvietu īrēju, bērnu vēl nav, gadi 25+. Ceļoju 2-3 reizes gadā. Tagad domāju, ko labāk gribu - pievērsties ģimenes veidošanai, pirkt dzīvesvietu, vai labāk ceļot, turpināt būt brīvai...

Man gadi 25+, ir mīļotais cilvēks, bērnu nav un arī neplānoju, auto nav, sava dzīves vieta ir, stabils darbs arī ir. Kārtīgi ceļot, t.i., uz citu valsti, sanāk 1-2 reizes gadā. Esmu ar savu dzīvi apmierināta.

Man nav tāds sabiedrības uzspiests standartiņš,ka tik un tik gados ir jābūt tam un tam. Ļoti greiza domāšana.

Es nedzīvoju pēc standarta, ka tik un tik gados būtu jābūt tam un tam. Nekur nav teikts, ka visiem arī vajag. Jā, ja ir uzņēmīga sieviete un viņai pašai to gribas (nevis pakļaujoties kaut kādam sabiedrības spiedienam), tad ir forši, ja viņa ap 30 gadiem ir sasniegusi ļoti daudz gan karjerā, gan arī privātajā dzīvē.
Ja jāatbild par sevi - tad nekā citā, kā vien laba darba man nav. Kaut gan līdz 30 gadiem domāju, ka varētu būt precējusies (tikko palika 28).

Nevaru sūdzēties, bet vienmēr jau gribās vairāk :D Ir normāls darbs, vīrs, bērnu nav. Ir mums auto, dzīvokli gribam pirkt šajā gadā. Ceļojam 2-3 reizes gadā, citreiz biežāk. Bet gribētos tālākus, eksotiskākus ceļojumus atļauties vairāk. It kā baigās vēlmes uz bērniem pagaidām nav, bet saprotu, ka tuvāko gadu laikā vajadzēs tomēr saņemties. Tomēr kaut kā nedaudz vēl vēlos pabaudīt dzīvi, brīvību, turpināt ceļot, pievērsties biznesa lietām. Bet tomēr reizēm domāju, ka labāk tās materiālās lietas nolikt nostāk un tomēr veidot ģimeni ātrāk, jo nevēlos pēc gadiem attapties, ka esmu sasniegusi tikai materiālos labumus, kas ne vienmēr nes laimi.
Kopumā jūtos vidēji daudz sasniegusi, vecums posmā 25-30 .

Bija domāts tikko palika 28.

Mežāze,ja jau tagad ir potenciālais līgavainis,tad jau apprecēšanās ir iespējama :)

Man ir 20.
Esmu beigusi vidējo profesionālo, tagad studēju koledžā (nākam gad pabeigšu).
Auto un vadītāja apliecības nav, bet plānoju likt tiesības nākamgad.
Dzīvoju ar mammu, mūsu dzīvoklī.
Iepriekšējos gadus pa vasarām strādāju, bet šobrīd meklēju darbu ko varētu apvienot ar studijām.
Ceļoju tā vairāk pa Latviju pēdējos 2 gadus, gribas apskatīt savu dzimteni. Iepriekš esmu ceļojusi diezgan daudz.
Bērnu nav.
Plāni tuvākajiem 2-3 gadiem - tiesības, paceļot, pastrādāt (uz tādu laika posmu nav plānu īsti)
Uz kādiem 25+/- gadiem vēlētos jau bērniņu, protams ja būs labi ienākumi un stabilas attiecības.

Nē, viss vēl nav - varētu sadzemdēt vel pāris bebukus!

Nejūtu, ka kaut ko baigi būtu sasniegusi, jo netiecos pēc tā, esmu slinka un plūstu pa straumi.

Esmu apmierināta ar sasniegto, gribētos vienīgi uzcelt māju, neņemot kredītu.

Savos 25 pa lielam ir viss - draugs, bērns, dzīvesvieta, izglītība - tagad atlicis izveidot savu karjeru uz esošā darba bāzes. :)

Nav man nekādu garlaicīgu standartu.
Tāpēc jau ir tik dauds šķirteņu vienas ar bērniem, ka pilda kkādus savus iedomātos plānus, nevis domā un skatās realitātei acīs. Piespiež draugus precēties un uzčinīt sīkos tikai tāpēc, ka tā jābūt, tā ir visiem tik un tik gados. Jāpērk mašīna, jo tā ir visiem tik un tik gados. Ēdīs sausiņus, bet galvenais atbilst kkādam iedomātam standartam, ka ceļojumos jābrauc 2x gadā. Tik garlaicīgi izniekot savu dzīvi man žēl. Pārāk mīlu sevi.

Man gan nav 25+, bet reizēm par šo aizdomājos, cik tad man "būtu" jāsasniedz savā vecumā. Vienīgais secinājums- ja arī man nav kaut kas, kas ir citiem mana vecuma cilvēkiem (man 21), iespējams, man ir kas tāds, kas viņiem nav un to nemainītu ne pret ko citu.

Becky es neticu savām acīm. :)

Bet es plānot jau pārtraucu savu dzīvi kādus 4-5 gadus atpakaļ, jo agrāk mani plāni smagi izgāzās. Tad kaut kā vairāk ļāvos tam visam, kas ar mani notiek un viss kaut kā palēnām un dabiski sakārtojās, arī dzīve piespēlējusi kaut ko negaidīti. Kā arī piedzimstot bērnam savs īpašums likās svarīgāks un arī tas atnāca īstajā brīdī un īstajā laikā, lai to iegādātos. :)

Man ir 25+, darbs ir, bet ne tāds kā gribētos. Meklēju jaunu jau apmēram 6 mēnešus. (neesmu gana laba nevienam amatam) :D dzīvesvieta īrēta, mašīnas nav, dzīves biedra nav, bērnu nav. Pa lielam jūtos kā s*** jūra, kas peld un nerimst :D a jā- 2 augstākās izglītības, greit saksees:D sasaapejusies sirsnina :)

ir 25+ , saaku skatiities jau uz anti age kreemiem :D
vispar es esmu ar visu apmierinata, protams, vienmer var veel labaak. bet peec 30 jau dzive neapstaajas

Man ir 25 +1, bet karjera turpinās, izaugsme katru gadu pieejama.Tas būtu ne Latvijā.Dzīvē ļoti daudz esmu sasniedzis pats, jo vienmēr ir paticies sevi pilnveidot, beidzot Kokapstrādes inženier specialitāti. Ar to un sev saistītiem citiem darbiem strādāju Norvēģijā.Māju pieremontēju, pēc savām vēlmēm, savs auto, daru kas patīk, psiholoģiski attīstu ļoti daudzos novirzienos.Apgūstu to, kas liekas interesants.Ceļošana, nav jau tā ka neceļoju, bet mazliet jāpiezemējas, jāatbalsta vecāki, kamēr esmu LV un neesi darbos ārpus tās! Par bērniem domāšu tikai tad, kad tam būšu gatavs.Tas būtu tā, kad spēšu veltīt pietiekamu uzmanību, savam cilvēkam neatrodoties ārpus LV. Un būšu finansiāli iekrājis naudu, budžetu, visiem neparedzētajiem gadījumiem!

Sasniegšanas plāni bieži vien sabrūk, vai labākajā gadījumā, tiek pārplānoti, sākoties pusmūža krīze. Tā būs katram, agrāk vai vēlāk, jo mainās domāšana, attieksme pret daudz ko un vērtības.

Protams vajag sapņot, plānot, cīnīties un cerēt, bet tikai neaizmirst ka 50-70% no tā visa, iespējams netiks sasniegti nekad. Ir cilvēki kas to apzinoties krīt depresijās, jūk ģimenes vai sākās alkoholisms u.c ķibeles.
Nevajag ieciklēties uz patēriņa sabiedrības nosprausto kārtību - kad un cik gados kam ir jābūt. Svarīgāk ir saglabāt sevi kā cilvēku sev un saviem tuvākajiem, nevis sadegt skrienot visu laiku kaut kam pakaļ.