"..vienmēr esmu bijis tavs rotaļu lācītis, kad gribi, tad paspēlējies, kad apnīku, tad izmet, bet šoreiz savā nežēlībā tu pārspēj pati sevi!"
Jā, tieši ar tādiem vārdiem beidzās mana palīdzīgās rokas sniegšana.
Par visu pēc kārtas. Tas sākās reiz sen senos laikos jeb pusaudžu gados. Draudzējos, uzsveru TIKAI DRAUDZĒJOS ar kādu puisi. Mūsu attiecības aprobežojās ar kino apmeklējumiem un kopīga laika pavadīšana pie tējas krūzes. Man vienmēr ir bijusi patīkama viņa sabiedrība, taču tikai kā ar sarunu biedru. Šķietami, no viņa puses vienmēr bija vēlme "uzķūnēt" attiecību statusus, bet tā tas arī palika kā tikai viņa vēlme.
Ir gājuši gadi, daudz gadi, bet viņam ar attiecību veidošanu nevedās. Nepārprotiet mani, nav viņš nekāds bārbijas Kens, taču neglītenis arī nav. Mēdz teikt, ja vīrietis ir kaut drusku glītāks par nīlzirgu, tad jau ir pieskaitāms pie skaistuļiem. Nu, ja vadāmies pēc šādas vērtējumu skalas, tad viņš ir īsts skaistulis. :D
Lai nu kā tur arī būtu, man vienmēr ir šķitis, ka vaina ir viņa nedrošībā. Manuprāt, viņam trūkst pašapziņas un pārliecības par sevi. Nolēmu, ka šis ir brīdis manam "uznācienam", un ķēros labot situāciju kā nu pratu.
Šeit pasniegšu saīsināto versiju, taču reālajā diskusijā izmantoju saiktus paplašinātus teikumus. Īsāk sakot, liku viņam saprast, ka, ja nu man būtu tāāāds vīrietis kā viņs, tad nu gan es...bez maz pa sienām staigātu. Šķita, ka likšu sajusties viņam svarīgam. :D
Nu ko lai saka, ziepes ievārīju pamatīgas. Viņš nosprieda, ka tas ir sākums mūsu "uzķūnētajām" attiecībām. Brīdī, kad sapratu, ka viss ir nogājis greizi un sāku locīties arā no ērijas "ņe vinovataja ja, on sam prišol", saņēmu mīlas odisejai raksturīgu veltījumu, ko minēju šīs diskusijas sākumā. :D
Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr. Ko nu, meitenes Zeltenes un puiši Tēraudi (or whatever), kā Jums šķiet, vai es šo putru izstrēbšu, vai ievārīšu tikai biezāku, ja pateiktu savu patieso motivāciju - pacelt viņa pašvērtējumu, nevis uzsākt attiecības?
237
