Atkal precēšanās tēma:D

Man šķiet, ka otrs variants ir vairāk raksturīgs tad ja attiecībās bijuši vairāk kā 3 gadus kā tas ir manā gadījumā.

Vai arī te ir kāda, kura to sajūsmu izjutusi arī ļoti ilglaicīgās attiecībās esot?

reizēm man liekas, ka ja pāris ir kopā ilglaicīgi laimīgs (vairāk par tiem 3 gadiem), tad tas ir liels retums ko piedzīvo reti kurš cilvēks kaut vienreiz dzīvē. Un laikam tas ir normāli :(

Es to noteikti negribētu kā - laiks nokārtot privāto dzīvi, Tu esi OK variants priekš tā.. Man vajag to sajūtu, ka, pirmkārt, es tā cilvēka dēļ esmu gatava uz visu, ka man tiešām viņš ir svarīgs, ka es spēju iztēloties sevi novecojam ar viņu, ka redzu kopējus mērķus, ka spēju iztēloties viņu kā labu tēvu utml. Un pats galvenais - lai man ir sajūta, ka arī grūtībās man nebūs vēlēšanās šķirties, ka es būtu gatava censties visu risināt nevis skriet prom. Varbūt es to visu idealizēju, bet negribētos apprecēties tikai aiz garlaicības, vientulības vai izdevīguma..

Ļoti reti gan tādas attiecības esmu redzējusi, bet apbrīnoju tos pārus, kuri arī 20+ gadu laulībā aizvien viens uz otru skatās mirdzošām acīm, stāsta viens par otru kā tikko iemīlējušies. Skaisti :)

Man jau šķiet, ka ja attiecības ir vairākus gadus un tiešām plāno nākotni kopā, tas bildinājums nav nekas negaidīts, līdz ar to nav tie baigās sajūsmas taurenīši. Taču tas nenozīmē to, ka bildinājums ir mazāk īpašāks.. Bet, es to neesmu piedzīvojusi, tikai prātoju.

Esmu ar savu vīrieti kopā ilgus gadus. Precēties gan nedomājam, bet mīlu viņu vairāk par visu un visiem. Mīlestībai ir dažādas fāzes, vienā brīdī jūtas var nedaudz noplakt un vēlāk atgriezties divreiz spēcīgākas.

Mani bildināja pēc 5,5 gadu kopābūšanas un tāpat tie taureniši bija nevis otrais variants. Bet es laikam tāda esmu, mani arī pēc septiņiem gadiem attiecībās ik pa laikam tā taureņu sajūta pārņem un nelaiž vaļā, un staigāju apkārt aiz sajūsmas spīdošām acīm un smaidu līdz ausīm :D

Manī precēšanās vispār neizraisa nekādu sajūsmu. Nezinu, varbūt neesmu ar pareizo cilvēku vai nekad neesmu ticējusi laimei un liktenim, un visiem laimes stāstiem - bla bla bla. Bet es arī priecājos, ka mani tas neuztrauc - man arī drīzāk tas būtu otrais variants vai arī tīri formalitāšu dēļ.

Ļoti reti gan tādas attiecības esmu redzējusi, bet apbrīnoju tos pārus, kuri arī 20+ gadu laulībā aizvien viens uz otru skatās mirdzošām acīm, stāsta viens par otru kā tikko iemīlējušies. Skaisti

o, jā! vēl aizkustinošāk ir skatīties uz vecīšiem, kas sadevušies rokās, pastaigājas, kopā apmeklē teātri un tamlīdzīgi :)

Ddelirium viedoklis šķiet pārāk idealizēts. Laikam tad tomēr negribu pārāk daudz :D

Vot TwistTheLeaf apsveicu...Es tā gluži nevarētu pateikt par savu draugu. Viņš ir mans tuvinieks, drīzāk uztveru kā ģimenes daļu(kaut nav bērnu un laulību), kā arī viņš ir man mīļš. Pēdējo pusgadu jūtas noplakušas, bet kaut kādas lietas kas neapmierina bijušas gandrīz vienmēr.
Cilvēks jau labs, ļoti patīk pēc izskata (tas gan nav baigais bonuss :D).
Diemžēl ar savu draugu nevaru izrunāties tā pavisam pilnvērtīgi par to kas nepatīk, jo viņš ir izteikts prāta cilvēks - nemāk runāt par attiecībām...pat vienu teikumu nevar izspiest, jo tas rada pārāk lielu stresu. Atsaldēts nav, bet risināt attiecību problēmas nemāk. Maksimums censties reālā rīcībā ieviest attiecību ieteikumus no manas puses var. Tāpēc patiesībā neapmierinātība par attiecībām ir kā noslēpums, kuru jau kādu laiku glabāju. Ceru, ka mani nenosodīs par to, manā gadījumā tiešām grūti būtu tā no sirds izrunāties. Bet arī nav pietiekami slikti lai šķirtos. Ir tādas - puslīdz labas attiecības, var gan dzīvot, gan it kā varbūt arī šķirties.

Šarlote_ tad esi ar īsto cilvēku kopā. Apsveicu tevi ;)

Reizēm domāju, ka manī ir vaina, ka vnk neesmu domāta ilgai ģimenes dzīvei...Varbūt tāpēc, ka vecāki šķīrušies, nezinu. Kaut arī 18 gadus nodzīvoja šķietami laimīgā laulībā, bet varbūt kaut ko "neiemācīja man".

ColloSal - precēšanās sajūsmu neizraisa, bet pats vīrietis ar kuru esi kopā? :) Ja vien esat kopā vismaz dažus gadus. Jo pirmajos divos gados vienmer ir sajūsma :)

Ir tādas - puslīdz labas attiecības, var gan dzīvot, gan it kā varbūt arī šķirties.

Šādā situācijā es noteikti neprecētos, tādas kaimiņu attiecības vien sanāktu, ar laiku tāpat izjuktu. Bet no otras puses, ir cilvēki, kuriem nevajag emocijas un jūtas, kuriem vajag mierīgu līdzāspastāvēšanu, arī tas nav slikti. Galvenais, lai jau abi jūtas ērti esošajā attiecību modelī.

Lielzemene, īsti nesaprotu tava pēdējā komentāra saistību ar diskusijas tematu. vai tas nozīmē, ka tu esi bildināta un tagad esi pārdomās, kāpēc nav taureņu sajūtas?
Man jau šķiet, ja ir šaubas, tad nav jāpprecas, lai gan saka jau arī pretējo, ka nešaubās tikai muļķi. Es domāju, ka jāpprecas ar domu, ka tas ir uz mūžu, bet, cik manu apkārt, arvien mazāk un mazāk cilvēku laulājas ar tādu domu.

piekrītu tam, ka ne jau precēšanās fakts izraisa sajūsmu, bet mīļotais cilvēks, attiecības, kas iegūst jaunu kvalitāti, domas par nākotni.
vai šajā gadījumā ideja precēties nenāk kā cerība, ka tas izglābs attiecības? ja tā, tad noteikti nav jāpprecas.

Lielzemene - sajūsmu vairs maz kas izraisa, tāpēc droši vien tādas pārdomas. Ilgi esam kopā, man vajag visu - stipru atbalstu, dzirksteli, kārtību vienmēr un visā, saticību... Bet vienmēr jau kaut kas trūkst ;)

Bildināta neesmu, bet par precēšanos runājuši esam diezgan.
Ja mani tagad bildinātu, tas nebūtu negaidīti (kaut kādā ziņā gan būtu, jo mums ir citi plāni, ko gribam īstenot pirms bildinājuma, kāzām). Domājot par bildinājumu, kāzām, šķiet, ka mans variants ir - es šo cilvēku mīlu, mēs viens otru papildinam, mums kopā ir labi, mēs esam viens otram "pieslīpējušies". Galu galā kopā esam jau vairāk kā 7 gadus. Tas būs loģisks solis uz priekšu. Man jau tāpat ir laime būt kopā ar šo cilvēku un vīzija par kopīgu nākotni, bildinājums un kāzas to vēl vairāk paspilgtinās.

Neesmu bildināta, bet domāju pusgada laikā nokārtot vienu vai otru ceļu - vai nu precēties, vai šķirties.
ddelirium - tās nav kaimiņu attiecības. Mīļums un kaut kāda mīlestība arī ir.

Bet reizēm liekas, ka nešķiros dēļ bailēm..bailēm, ka tomēr sāpēs, ka nesatikšu labāku :D

lullaby, nu lūk, tu jūties tieši tā kā es sapņoju. Reālistiski, bet labi.
Bet tāpat bail šķirties, jo sāpēs noteikti un abiem. Pirmās nopietnās attiecības abiem.

Un vēl galu galā...Pēc mēneša man būs 25, vecums ar nāk kad jāsāk domāt kas un kā :D

Man vajag to sajūtu, ka, pirmkārt, es tā cilvēka dēļ esmu gatava uz visu, ka man tiešām viņš ir svarīgs, ka es spēju iztēloties sevi novecojam ar viņu, ka redzu kopējus mērķus, ka spēju iztēloties viņu kā labu tēvu utml. Un pats galvenais - lai man ir sajūta, ka arī grūtībās man nebūs vēlēšanās šķirties, ka es būtu gatava censties visu risināt nevis skriet prom.

Ak, es dīvainā, man šobrīd ir tā sajūta un es šo lasot domāju par savu draugu. Mēs knapi divus gadus esam kopā. :D

Nū knapi divus gadus kopā esot diez kāds sasniegums tas nav nudien.
Ja visas sāks rakstīt, ka ir pārlaimmīgas tad laikam atkal atradīsies kāds kurš teiks, ka visām coesmietēm algas vismaz 1000 eur, zaudējušas nevainību ar vīru ar kuru arī mūžīīgi paliks kopā :D

Nu, es arī negribu 10 gadus dzīvot kopā un tad domāt par precībām. Tāpat arī šobrīd nedomāju, vienkārši mīlu cilvēku un vēlos saistīt ar viņu nākotni. Kā, kad un vai tas notiks, to rādīs laiks.