Ja tas ir tavs, tad ir tavs.
Piekrītu. Saprotu, ka neesat precēti, tad vēljovairāk.
Mēs gan nemētājamies ar vārdiem - tev nekā nav, man ir viss! u.t.t., bet nav teikts, ka autore to dara, bet te autore tiek pataisīta par briesmoni, kas katrā teikumā to piemet. Es ticu, ka viņa to saka pa tēmu, nevis netēmā skandina to kā ikvakara rituālu. Varbūt pati nepeifiksē, bet vīrietis dzird tikai to, jo sāpīga tēma un katrs "mans" sit pa vīrietību kā ar āmuru.
Es savā karjeras laikā novēroju, ka te ir "jāārstē nevis sievietes "mans"-ošana, bet vīrieša zemais pašvērtējums. Es noteikti turpinātu savu saukt par savu (protams, nepārspīlējot un dzēlīgi acīs nemestu). Ja vīrietis gribētu pretendēt uz kaut ko no tā - gredzenes pirkstā to lieliski nodemonstrētu. Tad būtu "mūsu". Tikmēr katrs ir atsevišķs indivīds, kas dzīvo kopā.
Mēs esam precēti jau kādu laiku, bet arī mums ir lietas, kas ir manas vai viņa. Mēs gan par to nerunājam, bet abi zinām, kā ko dalītu, ja dzīvē notiktu tā, kā varētu notikt. Neviens no tā nav simtprocentīgi pasargāts. Nevajag dzīvot ziepju burbulī par to pat neiedomāties. Mums ir vairāki kopīpašumi, man ir mans nekustamais īpašums uz ko mans vīrs nepretendētu un viņam ir nekustamais īpašums, uz kuru nepretendētu es. Tāda ir pasaule. Vai nu nopelni kaut ko pats, vai nenopelni. Nevar gribēt uzdzīvot uz cita rēķina-, lai arī kas viņa būtu- draudzene, piegulētāja, vai dzīvokļabiedre. Ja neesi spējīgs nopirkt pats - tad tāds tu arī paliec - ar neko.