apzināti

Attiecības viens uzlabot nevar, otrs problēmu nesaskata.

un šitā nekad nekas nekas nemainīsies ... :D :D domāšana ir nepareizā tā jāmaina saknē !

Egoisms ir maigi teikts. Nekad nesapratīšu, kā var pieņemt tik nopietnus lēmumus, nerēķinoties ar otru cilvēku.

+++

Man šķiet, ka šeit vispirms pašai prātiņā jāpieaug un tad par bērniem jādomā. Pieauguši cilvēki rēķinās ar otru un šādus nopietnus lēmumus pieņem kopā. Nevis - es gribu, man vajag un tāpēc otram aiz muguras... Riebīgi. Es vīrieša vietā to uzzinot justos nodota un aizietu.

Un pirmais bērns NAV uzspiests, tas ir gribēts un vīrs ļoti mīl mazo. Nedomāju, ka būtu savādāk ar otru.
Mani interesētu arī to sieviešu pieredze, kuras ir rīkojušās līdzīgi. Bet, laikam, veltīgi cerēt.

Varbūt, ka gribi bērnu vēl, jo trūkst vīrieša uzmanības, viņa nav, atliek tikai rūpēties par bērnu, jo arī pašai nekā personiska ko darīt nav :( Es domāju, ka īsti pareizi nerīkojies.

Vispār jau apzinos par vīra izmantošanu kā spermas donoru. Zinu, ka rīcībai īsti attaisnojuma nav. Vispār sāk šķist, ka kļūstu frigida feministe un kopdzīve ar vīrieti ir apgrūtinoša. :D Kaķu māte nevarētu un negribētu būt. Zinu vienu ar 4 bērniem no 3 vīriešiem. Šito nesaprotu.

šiet, ka visu esi izlēmusi un rakstīji jo gribi lai kāda apstiprina, ka esi malace un rīkojies gudri :)

Es zinu vairākas ģimenes, kur sieviete pati lēma, kad būt bērniem. Nekas, vīrietim viss kārtībā, audzina arī trejus, strādā, ģimenē miers. Ir tādi gadījumi, kur vīrs var ilgi domāt un šaubīties (mūžīgi), sievai nākas vai gaidīt (mūžīgi), vai rīkoties. Bet jāsaka, ka tas nav variants jaunām ģimenēm, cilvēkiem, par kuriem runāju, ir daudz pāri 30, attiecības ļoti stabilas. Savu otru pusi jāzin ļooti labi, un pat tad nevar būt pārliecināts par iznākumu. Jebkurā gadījumā tas ir risks.

Un pirmais bērns NAV uzspiests, tas ir gribēts

Paga, paga, tak pati rakstīji, ka:

Jāpiebilst, ka pirmā GR iestājās nejauši, līdz tam vīrs nebija pierunājams bērnam.

Atvaino, tikko pārlasīju visu kārtīgāk, sapratu par to pirmo grūtniecību.

Divi bērni ar nelielu gadu starpību ir labi, jo abiem būs interesantāk kopā ņemties. Vecākiem gan sākumā ir grūtāk, bet jāiztur, tad būs labi.
Ja vīrietis nevarēja saņemties pirmajam bērnam, tad diez vai nobriedīs otrajam. Un bērns var vīrietī radīt lielāku atbildības sajūtu, jo tā ir ģimene.
Ja vīrietis bērna vai vairāku bērnu dēļ ir spējīgs pamest ģimeni, tad ar tādu tāpat nav ko kopā dzīvot.
Kāda jēga no viņa.

Ziemeļmeita, jā, pirmo iekritām absolūti neplānoti, biju neilgu laiku pēc cistas operācijas. Pirms tam ar vīru runājām, bet vnm atradās atrunas. Toreiz es nebiju pārliecināta par bērnu, jo studējos. GR izputēja, vīrs bija sašauts. Tad viņš saprata, ka tomēr grib bērnu.

Bērnam ir jābūt pāra vēlmei un nevis sievietes vajadzībai. Tu nevari uztiept otram to ko viņš nevēlas un tad domāt - jā piedzims kur tad liksies. Izrunājies ar vīru - paskaidro savu velmi, galvenais - uzklausīt un analizēt viņa argumentus par to, kādēļ viņš nevēlas otru bērnu. Un ja viņš nevēlas - tad otrā bērna šajās attiecībās nebūs. Vai vismaz laimīgus jūs nepadarīs. Domā ar galvu, neesi egoiste - tā nav tikai tava dzīve, bet arī vīra. Neapdomīgi rīkojoties nodarīsi pāri sev, vīram un jau esošajam mazulim.

Kāds jums vecums? Kādi vīra argumenti, ka negrib bērnu?

Ok, man ir piemērs no dzīves. Draudzene ir precējusies 8 gadus, ir bērni, no kuriem pēdējiem diviem ir maza vecuma starpība. Vīrs strādā 2 darbos un brīvajā laikā ir aktīvs hobijs. Draudzene praktiski bērnus audzina viena, retu reizi tēvs ar bērniem paspēlējas. Viss jau būtu kārtībā, tikai ik pa laikam izlien uz virspusi kāda neapmierinātība - vīram ir uzmanības deficīts un viņš ar bērniem atpūsties nevar, draudzene pārmet mūžīgo vīra prombūtni un to, ka viņa bez bērniem nevar tikt no mājas ārā. Visbriesmīgākais bija vīrieša teksts dusmu brīdī: būtu zinājis, ka tu gribēsi 3 bērnus, nebūtu ar tevi nemaz sapinies. Jo tik tiešām draudzene bija tā, kura gribēja bērnus, vīrs piekāpās tikai mīļā miera labad. Tā nu viņi dzīvo. Un arī labi.

Pievienoshos taam, kas saka, ja esi gatava vienaa briidii attapties viena ar abiem beerniem, tad - uz priekshu.

Kur taadas muljkjes rodas? Ja zinaaji, ka gribi vairaakus beernus, tad vareji piemekleet viirieti, kursh ir beernu miileetaajs, nevis uzspiest savu beernu miilestiibu shim.

Vai tieshaam nevar saprast, ka pat visas sievietes nav sajuusmaa par grutnieciibu, ziidainja chiiksteeshanu, pamperiem, putraam un 24/7 atbildiibu, viirieshu, kuriem viss iepriekshmineetais neliekas dziives laime ir prieks, noteikti ir vairaak.

Pashai ginekologjiskas probleemas, viirs naakamo beernu negrib, oi, nu, patiik kluksteem sevi mociit, nu uz priekshu, vislabaakais (!!!) scenaarijs buus taads kaa Lollipop komentaaraa.

būtu zinājis, ka tu gribēsi 3 bērnus, nebūtu ar tevi nemaz sapinies.

nu es par sevi varu teikt , kā tas vīrs ... skaidri zinu, ka man ir viens bērns ...ja viņš uzstās uz vēl kādu , tad likšu šo teikumu lietā ....

Paziņu lokā šobrīd ir izšķīries viens pāris, kam līdzīgs stāsts- ja pirmo vēl gribēja kopīgi, tad otro gribēja tikai sieviete. Šobrīd pāris dzīvo šķirti un vecis liekas zinis tikai par vecāko bērnu. Lielākais cietējs finālā ir bērns. Un pie kā viņš ir vainīgs? Neatbalstu šādu autores rīcību. Egoisms, nekas vairāk!

Nu tad beidzot kāds apstiprina šo neveselīgo attieksmi grūtnieči celt dieva vietā :D un dzemdībās kā baigo varoņdarbu :)

Man šķiet, ka tam visam ir jābūt ļoti nopietni izplānotam un pārdomātam rēķinoties ar otru cilvēku. Ja grib abi, tad viss kārtībā. Ja grib tikai viens, tad otru nevajag piespiest, kam tādam, ko viņš nevēlas... Piekrītu tām, kas saka, ka beigās var izrādīties, ka paliksi viena ar diviem bērniem.