Pēc traģēdijas.

Tā pati Maximas traģēdija, mistiski nozudusī lidmašīna, arī 2001.g. septembra teroristu uzbrukums ASV.

ASV dvīņu torņu sabrukšana manā dzimšanas dienā. Citiem traģisks notikums, kamēr es ballējos un svinu.

Pirms pāris dienām sanāca palasīt un paskatīties video par avio traģēdijām, tajā skaitā, MH17 un MH350 un joprojām par to domāju. Turklāt vakar no rīta vēl uzzināju par to AirAsia.

Proncipā mani iespaido jebkura traģēdija, ja palasu par to dziļāk, jo visur apakšā ir salauztas dzīves. :/

Vēl man tas kārtējo reizi atgādina par to, ka dzīve ir īsa.

Maximas traģēdija, 2004. gada cunami Indijas okeānā.

pirms apmēram 10 gadiem bija avārija netālu no dzīvesvietas, bojā gāja vairāki jaunieši ap manu vecumu. nepilngadīgi, pavisam jauni. tas bija vasaras festivālu laikā, ballējos un pēkšņi uzzināju. pirmo reizi bija tāda sajūta, ka tā var notikt arī ar jauniem un ar pazīstamiem.
terors Oslo un Ūteijas salā. nespēju noticēt, ka viens cilvēks to var izdarīt, un, ka tas ir tik tuvu. un justies apmierināts ar sevi. vēl tie video, kur šauj uz bērniem, kas metās jūrā peldēt, lai izglābtos.
likās, ka tālu citos kontinenots tādas lietas notiek. nesen Igaunijā bija apšaude skolā. asv trends.

Lielās traģēdijas mani īpaši neiespaido, droši vien tāpēc, ka savām acīm netika redzētas un nekādā veidā man tuvos un pazīstamos cilvēkus nav skārušas (tpfu tpfu tpfu). Vienīgā reize, kad sajutos ļoti neomulīgi traģēdijas (seku) dēļ bija Šrilankā. Ar ģimeni devāmies tur atpūsties gandrīz gadu pēc lielā, postošā ziemassvētku cunami, es vēl biju pusaudze, bija diezgan atmiņā paliekoši un nepatīkami klausīties par to, kā blakusviesnīcu noslaucīja pilnībā (un redzēt to tukšumu), iet garām tukšam, apgāztam vilcienam, kurā arī dzīvību zaudēja daudz cilvēku, redzēt māju gruvešus...

Mani kaut kā pasaules mēroga traģēdijas īpaši neietekmē. Man vairāk pa nerviem dod notikusi smaga avārija pa ceļu, kur ikdienā braucu vai ugunsgrēks mājā, kuru zinu, arī Maxima, protams, jo tas tepat, Latvijā. Tad ir reāla sajūta, ka tas arī mani var skart.

Ak šausmas. MAXIMAS traģēdija.
Skatoties televizoru uzzināju par traģēdiju biju šokā un panikā. Mana mamma strādā MAXIMA. uzzinaju ka tas nav tas veikals. Ārprāc es biju pateicīga Dievam par to ka ar manu ģimeni vis ok.

Pat tagad eju uz veikalu un skatos uz griestiem. Pilnīgi bail ieiet jebkurā veikalā.
Žēl ka tā notika.
Nevareja jau neviens zināt, LIKTENIS.:(

Tā baigi lielās traģēdijas mani neietekmē, jo vienkārši cenšos par to nedomāt. Tas, ka sēdēšu mājās un gruzīšos neatgriezīs tās dzīvības. Protams, savādāk būtu, ja kāds tuvinieks, ptu ptu ptu, ciestu.
Vienīgais izņēmums ir Maximas traģēdija, jo pati no turienes izgāju tikai neilgi pirms nogruvuma.

Nē!
Es šādas lietas cenšos neprojecēt savā dzīvē, kam jānotiek notiks ar manu gribu vai bez!

Ir ietekmejusas. Braucot pakal mammai uz darbu, bet ieraugu ka veikala piebuves jumts iegruvis, zvanu un nevaru sazvanit, godigi sapratu ka jutas tie cilveki pec maksimas tragedijas,tik mana gadijum visi palika sveiki un veseli tik ar lielu izbili caur, jo taja vakara pagadijas citi darbi cita veikala dala.
Bet parasti tragedijas neielaizu sava dzive.

Ja pavisam godīgi, tādas lietas mani ietekmē samērā īsā laika periodā, jo ar laiku aizmirstās un ikdenas steigā pie tā nepiedomāju.
2x likās, ka zaudēšu mammu, tajā brīdī likās, ka visa pasaule sabrūk pie kājām, protams, kad viss nostabilizējās, kādu laiku attiecības bija labas, bet ar laiku atkal sākās vecie strīdi un ļoti reti atceros par to, kā jutos, kad likās, ka viņa mirst un cik ļoti daudz gribēju viņai pateikt un cik patiesībā svarīga, dārga un mīļa viņa man ir. Un tāpat ar visiem citiem tuvajiem cilvēkiem, ikdienā negatīvās emocijas ņem virsroku un tas labais aizmirstās.

Tā nebija lielā mēroga traģēdija, bet apmēram divas nedēļas atpakaļ, braucot ar autobusu uz Rīgu, autobusa šoferis notriecis cilvēku. Sēdēju pašā priekšā un visu redzēju burtiski no pirmās rindas (ja tā var teikt). Redzēju saistu stiklu, no savas vietas izrauto biļešu automātu un, protams, notriekto cilvēku. Šis skats izmainīja manu pasauli uz visiem 100%. Es te sīki nestāstīšu par savu dzīvi un emocijām, kas manī valdīja pēdējo pusotru gadu, bet likās, ka esmu kādā bedrē, no kuras vienkārši nevaru tikt ārā (runāju tieši par savu emocionālo pasauli), neredzēju jēgu dzīvot un bieži virsū nāca depresīvās domas.. Pēc šīs traģēdijas es pekšņi sapratu, ka dzīve man ir viena un to nedrīkst tērēt sevis žēlošanai, tērēšanai nevajadzīgiem cilvēkiem un grimt depresijā.

Nekādi atbalsta vārdi nebija tik efektīvi un emoconāli bagāti, lai mani uzmundrinātu, diemžēl tikai šis nelaimes gadījums kaut ko man iemācīja. Skumji to apzināties, bet jā..

Loti biezi tik pec nelaimes via tragedijas cilveki sasparojas un noverte savu dzivi.

Varbūt īstermiņā man tas liek aizdomāties par kādām dzīves vērtībām, bet kopumā traģēdijas mani neiespaido, līdz tajā netiek iesaistīti man tuvie un mīļie cilvēki.

Laikam, ta MAXIMA visvairāk.
Tad tieši pirms 10 gadiem lielā zemestrīce un cunami vilnis kurš nogalināja teju 1/4 miljonu cilvēku.

mani vispār neietekmē nekādas traģēdijas. es neko dzīvē neuztveru saasinātni un man ir diezgan dziļi vienalga par maximu, cunami vai notriektu cilvēku. nu un? notika - notika, viss, dzīvoju tālāk. nesaprotu tos cilvēkus, kas šausminās un pārdzīvo par visu un visiem

Lielās traģēdijas, protams, liek aizdomāties, bet ne tik ļoti, kā lietas, kas notiek blakus, vai ar paziņām. Pašai arī ir sagrozījusies zeme zem kājām, tas liek vairāk novērtēt dzīvi, pārdomāt to, cik tomēr dzīve ir trausla. Un jā, ar mani ir tā, ka reizēm aizdomājoties paliek bail dzīvot, tāpēc cenšos īpaši neiespringt paļauties uz likteni un tvert dzīvi vieglāk. :D

Varbūt atceraties pirms nepilna gada uz stendes dzelzceļa stacijas vilciens notrieca mažīnu, bojā gāja mana bijusī klasesbiedrene un viņas draugs, pie stures sedeja meitene, kurai laikam kkas ar prātu nebija kārtība jo triecās pāri sliedēm. Šī avārija mani ļoti iespaidoja, jo tas man likās ļoti traģiski. Un bieži vel ar vien aizdomājos par to. :(

Dvīņu torņu sabrukšana manā dzimšanās dienā gribot, negribot dažādos veidos mani tomēr ietekmē. Pēc tā notikuma ir mazāka vēlme tajā dienā svinēt.