Es pati esmu tāds kā pasaules pilsonis. Šobrīd mana karjera strauji uzņem apgriezienus un sanāk trīs mēnešus būt te, tad tur, tad vēl kaut kur citur Eiropas valstu apmēros, bet mana otrā puse jau ir nogruntējusies ar pastāvīgu darbu un visiem mīļajiem cilvēkiem 20min attālumā. Un tā nu sanāk, ka pirms 3 mēn aizbraucu ar teikumu, ka pēc 3 mēn būšu atpakaļ, bet, protams, nāca vēl viens piedāvājums un nākošie 3 mēn ir jāpavada pat vēl tālāk, vidēji 4.30 h ar lidmašīnu. Nepiekrist nevaru, katrs solis paceļ aizvien augstāk un augstāk karjerā, bet, protams, viņš ir neapmierināts, ka es mūsu mājās laika nepavadu nu burtiski nemaz. Sanāk tikai solīt un solīt visu laiku, ka būšu tad un tad un tad vienkārši sanāk neizpildīt.
Ko nu iesākt? Šķirties - vēlmes nav un tas jau īpaši neatrisinātu to lielo sāpi, bet tā turpināt - es taču nezinu kur tālāk šī karjera mani aizvedīs.