Iemesls aiziešanai no darba

Personisku apstākļu dēļ i vsjo, vai tad iesniegumā dienasgrāmata jāraksta?

Alga attiecībā pret darba stundām. Respektīvi nebija pat izdevīgi strādāt. :D

Sliktas attiecības ar priekšniecību - no priekšniecības puses, tā teikt - čakarēšana.

Āaaa, Tu jautā ko rakstīt iesniegumā? Tur nekas nav jāpaskaidro. Atbrīvot no darba, attiecīgā amata, datums un viss.

Laikam ne līdz galam skaidri noformulēju domu. Nav runa par to, ko teikt darba devējam, tas ir dzīves sīkums. Kas ir tas, ko nevarētu paciest ilgākā laika posmā un kā rezultātā būtu sakāpis tik tālu, lai neatskatoties un bez cita reāla darba varianta aizietu no esošā darba?

Jā, undersun, tieši tā to biju domājusi, kā Tavā pirmajā piemērā.

es gan nekur vēl neesmu aizgājusi, bet visi iemesli, kāpēc esmu pacēlusi šo jautājumu, ir atdūrušies pret to, ka man konkrētā pozīcija ir pārāk vienveidīga/garlaicīga/neredzu nekādas sev interesējošas izaugsmes iespējas utml.

Vadības attieksme,kolēği.

Alga vai visbiežāk nenormāls pārgurums. Arī fakts ka mājnieki čīkst ka maz esmu mājā. Un tad neliels iemesls, un ejat bekot.:)

algas neatbilstība darba stundām. Algas apmērs pret dzīvošanas un ceļa izdevumiem.

Milzīga pārslodze un no tās izrietošās veselības problēmas, neapmaksātas virsstundas (tajā skaitā darbs brīvdienās un svētkos) - tas ir pietiekams iemesls? Vai tiešām pasaulē eksistē kāds darbs, kura dēļ sevi tā mocītu?

Jā, tas ir pietiekams iemesls, ja neapmaksā virsstundas, strādā kā suns, bet nesaņem neko. Tas ir vairāk kā pietiekami. Ja grib piepelnīties un var, protams, var strādāt brīvdienas un svētkus, bet tad attiecīgi arī par to būtu jāsaņem.
Un, jā, man bija tā, tas gan bija darbs pēc studijām un vasarā, bet samaksa bija tik šausmīga, prasības nenormāli augstas, atmetu ar roku.

Priekšniecība nepatika,nepatika alga un darba stundas. No esošā darba varētu aiziet veselības dēļ.

Neoficiāls atalgojums
Izaugsmes iespēju trūkums
Vienveidīgs darbs
Vadības attieksme (konkrēti man ir ļoti svarīga sajūta, ka tieku novērtēta)

Uzlika kardināli pretējos pienākumus. Pamāju ar rociņu un tajā pašā dienā aizgāju prom, jo tas pāris stundas, kamēr veicu nekad nepildītos pienākumus, domāju, ka sajukšu prātā. Ar šausmām iedomājos, ka vajadzēs pēc atvaļinājuma nākt uz darbu. Sakarā ar to, ka jauni pienākumi bija uzlikti tāpēc, ka vecos vairs nevarējām pildīt (darba apjoma sarukums), tad nevajadzēja atstrādāt mēnesi. Tas bija labākais risinājums, jo nervi man būtu beigti.
Un jā, aizgāju uz nekurieni, pabeidzu studiju pēdējo gadu un atradu darbu savā specialitētā.

Milzīga pārslodze un no tās izrietošās veselības problēmas, neapmaksātas virsstundas (tajā skaitā darbs brīvdienās un svētkos) - tas ir pietiekams iemesls? Vai tiešām pasaulē eksistē kāds darbs, kura dēļ sevi tā mocītu?

Izklausās pēc darba auditā.

Milzīga pārslodze un no tās izrietošās veselības problēmas, neapmaksātas virsstundas (tajā skaitā darbs brīvdienās un svētkos) - tas ir pietiekams iemesls?

Jā, tas ir pietiekams iemesls.

Abpusēja nepatika ar priekšnieci (no sākuma tā nebija, bet beigās no viņas puses baigais terors bija), sajūta, ka neredz, cik daudz, vairāk nekā pienākumos teikts, es daru, kolēģi gan bija super, alga arī laba.

Cerise, haha, vismaz pasmējos :) Tiešām precīzi atbilst arī darbam auditā, cik esmu dzirdējusi no tuvām paziņām.

Sanāca kašķi ar priekšniecību. Nespēju ar turkiem sadarboties :D

Algas, darba pienākumu dēļ, kuri neatbilst sākumā sarunātajam. Ilgstoša pārslodze, nejauka attieksme no darba kolēģes,kas pazemo citus darbiniekus.