draudzeņu būšana...

Tādu, kuram/-ai var stāstīt visu, nebaidoties no tā, ka viņš/-a sāks pārmest kaut ko vai izpaudīs visu kādam citam. Tādu, kurš/-a nepametīs grūtā brīdī... :)

Nja, bet ,ja nu tomēr šis cilvēks Tev pārmet gandrīz katru tavu kustību, saucot to par uztraukšanos, lai nerīkotos nepareizi, vai tad šo cilvēku var uztvert kā draugu? Atgādina tīņu murgus, bet vai tiešām draugs ir tas, kurš nepiedod ,un nespēj dot Tev tik laika cik nepieciešams?

sanācis šogad aplauzties ar draudzenēm, tāpēc īsti neatklājos.

Patiesi laba draudzene ir tā, kas nav tikai uz gadu vai diviem. Tā ir tāda, kuru mīli kā savu māsu.
Esmu pietiekami daudz vīlusies, lai zinātu, ka tāda patiesa draudzene man ir tikai viena. Tiekamies ļoti reti, bet tajās reizēs jūtamies tā, it kā tiktos katru dienu.

Ja drīkst zināt, tad kādā ziņā aplauziens?
Vienkārši pati šobrīd esmu nonakusi diezgan nepatīkamā situācijā, šķiet ,ka neprotu atrast īstos cilvēkus ar kuriem varētu būs es pati....

buchina[/b , domāju, ka tā nav īsta draudzene. ;)

Ja drīkst zināt, tad kādā ziņā aplauziens?

Piemēram mani, "draudzenes" uzmeklē tikai tad, kad viņām kaut ko vajag. Nevis, lai vienkārši pačalotu. Ir arī aizņēmušās naudas summas (nav lielas, bet tomēr nauda), par kurām pēc tam neliekas ne zinis.
Nevajag man tādus cilvēkus dzīvē.

Man draudzenes ir cilvēki, uz kuriem var paļauties... ar kurām var runāt par visu, kas uz sirds. Un vēl man ļoti svarīgi ir kopā darīt visādas muļķības, tizloties un dzīt tikai mums saprotamus jokus, kas citiem šķistu tizli un neizprotami... :)

MoonLady - gribi pazaudēt draugu, aizdod viņam naudu. Vecā gudrība :)

Draudzuba ir,bet mes sievietes zinam ,ka tas ir sapigi

buchina - man agrāk arī bija draudzene, kurai varēju stāstīt praktiski visu, jo zināju, ka viņa to tiešām paturēs pie sevis un nevienam neizpaudīs, viņai tiešām varēju uzticēties par visiem 100. Taču ļoti liela problēma, ka viņa uz daudzās lietām, kuras varbūt nebija tās pareizākās reaģēja pārāk asi, labi, es saprotu, tas bieži bija tādēļ, ka viņa man vēlēja visu to labāko un uztraucās, bet tas mani savā ziņā norobežoja no viņas, jo ar vien biežāk radās situācijas par kurām es nevēlējos viņai stāstīt vien iedomājoties par viņas reakciju uz to.
No vienas puses žēl, ka mūsu draudzība ir pa lielam pajukusi, taču no otras puses neskumstu, jo saprotu to, ka ja viņa tiešām man būtu tik patiesa draudzene, tad spētu vienkārši uzklausīt mani un pieņemt mani tāda, kāda esmu.