Man agrāk arī likās, ka laulības un kāzas nav vajadzīgas. Kaut kā draudzējāmies un nelikās tik svarīgi tas viss. Bet, kad tuvojās gadi 25 un sākās domas par ģimeni, bērniem, kopīgu dzīvesvietu, tad jau likās, ka vajag apprecēties. Nogaidīju bildinājumu diezgan ilgi, 8 gadus. Gribēju, lai tā ir vīrieša iniciatīva. Zinu, ka ottreiz es tik ilgi vairs negaidītu, jo ar šīs dienas acīm un izveidojušos pašaapziņu, tā man liktos, kā necieņa pret mani. Uzskatu, ka, 5-6 gadi ir tā robeža, kad vai nu ir , vai nav.
Manuprāt, iemesli, tam, ka nebildina var būt ļoti daudz. Es noteikti runātu ar vīrieti par nākotni.
Un vispār man šķiet, ka sevis cienošas un pašpārliecinātas sievietes apprec vienmēr daudz ātrāk. Jo par pārējām vīrietim šķiet, ka tāpat jau viņa nekur nemuks, neatradīs citu utt. Bet, ja vīrietis apzinās, ka var pazaudēt un to nevēlas, apzinoties, ka tomēr ir gatavs pavadīt visu mūžu ar šo sievieti, tad lieki nedomā.
Kaut gan mans vīrs nekad nav teicis, cik svarīga viņam ir laulība, tagad pēc kāzām, viņš atzinās, ka tas ir mainījis visu un es to pilnībā jūtu no viņa ikdienā, gan vārdos, gan darbos, gan sajūtās. Nekad nebūtu domājusi, ka tik ļoti vīrietis var mainīties pēc kāzām un cik patiesībā savādākas sajūtas var būt, cik ļoti tas viss var satuvināt. Līdz šim biju laulības nozīmi vairāk asociējusi tomēr ar reliģisko un juridisko pusi, bet tagad es saprotu, ka tas ir kas daudz daudz vairāk.
Izrunājieties un lai izdodas nonākt pie pozitīva risinājuma :)