Eksistenciāls jautājums

Jā, tādi laika periodi ir bijuši, kad liekas, ka nekam vairs nav jēgas, nav ne mazākās nojausmas, ko darīšu tālāk, kas būs, kas nebūs, utt. Lielākoties tas bija pusaudžu gados (16-18 ) un tie periodi nebija ilgi, pēc laika atgriezās visa dzīvotgriba, parādījās mērķi un viss pārējais un par savu ''nav vairs jēgas'' varēju pasmaidīt.

Man šobrīd ir tāds posms - sajūta, ka tikai eksistēju nevis dzīvoju. Arī konkrēta dzīves mērķa nav un jēgas aridzan. Lai kam jau tāpēc, ka;loti gribu atpakaļ uz Latviju.
Es tagad tikai plūstu pa straumi un ceru, ka kaut kad drīz tas beigsies, bet nu...

Man liekas, ka pats svarīgākais ir mērķa/mērķu esamība. Tiklīdz ir konkrēts mērķis un pietiekama vēlēšanās to sasniegt, parādās jēga arī visam citam un nav laika nodoties tādām domām. Ja cilvēkam nav mērķa un viņš bezjēdzīgi dzīvo, necenšoties neko sasniegt, jēga zūd ļoti ātri.

Kur lai atrod to atspēriena punktu? Piemēram, oo jā šitas tagad būs mans mērķis, tagad sākšu kaut ko darīt. Nav runa par bērniem, māju un mašīnu, bet tieši tā misija kam es esmu domāta. Kas man ir jāizdara, lai es būtu laimīga?

malaciite, nu uz tik filozofiski dziļu jautājumu atbildi neatradīsi, vismaz ne tagad. Kad man bija slikti, vienkārši izraudājos, izdzīvoju to sāpi un dzīvoju tālāk, ar laiku nāca iedvesma un mērķi. Kas ir tas, kas šobrīd tevi neapmierina tavā dzīvē? Ko tu vēlētos mainīt? Kas būtu tas, kas tevi iepriecinātu? Nav jābūt tūlītējām atbildēm, vienkārši aizdomājies, ar laiku nomierināsies un sāksi saprast sevi.

Man bieži ir bijušas tādas domas "nu kādēļ mēs vispār pastāvam?" "kādēļ cilvēki dzīvo un priekš kam tas ir vajadzīgs?" un tāpat es nejēdzu atrast atbildi uz to, kādēļ vispār kas tāds eksistē. Esmu dīvaina, bet..

Man tā bija pirms kāda laiciņa. Domāju un domāju, un tā arī nevarēju izdomāt, kāda tad ir dzīves jēga un kādi man vispār mērķi, uz kuriem tiekties. Vēl kaut kāda apkārtējo attieksme to ietekmē,bet, jo vairāk domā, jo vairāk visādas problēmas un nebūšanas var atrast. Ar laiku tā sajūta pāriet un atkal redzi kaut kādu jēgu un mērķus, uz kuriem tiekties.

Vispār jautājums par dzīves jēgu ir ļoti filozofisks, cenšos nekad nenonākt līdz tādām domām, jo varu aiziet pilnīgās galējībās.
Man arī tā ir bijis, kā jau te minēja, izraudājos, izsāpēja un ar laiku iedvesma radās pati, sāku redzēt sevi tur, kur iepriekš neredzēju, un tagad gribas tiekties tikai augstāk un augstāk. Protams, ik pa laikam uznāk ''melnie'', bet tas pāriet.
Varu ieteikt tikai darīt to, ko tu pati mīli, un kas tev sagādā prieku, un pilnveidoties tajā, vismaz mani tas nes uz priekšu.

jā, bieži.
un uzskatu, ka jēga un mērķi ir tādi apmāni, ko cilvēki lieto, lai nesabruktu. bet, pa lielam, ja tev ir spējas iedziļināties jautājumos tik ļoti, lai sāktu meklēt jēgu (jā, uzskatu tās par spējām, kas nepiemīt visiem), tad vai nu 1. raksies, līdz sapratīsi savu patiesību, vai, 2. ja būsi vāja, tevi atradīs un iesies reliģijā, vai 3. izdomāsi, ka mērķis darbā vai kaut kas tamlīdzīgs, tad nu ir tā jēga.

laikam nevajadzēja tā rakstīt.
nu nekas, viedoklis.

Man visa šī filozofisko jūtu pārņemtā pasaule šķiet tāds bezrakstura pasākums. Šobrīd. Vairākus gadus ik pa laikam uznāca kas līdzīgs, jo interesē tik daudz kas, un jo vairāk uzzini, jo lielāka apjausma, ka ne s*da tu nezini un cilvēks ir vien mikroskopisks zvaigžnu puteklis :D
Tādu produktīvu apskaidrību atradu šajā citātā no filmas par Margaret Thatcher. Mainīt un uzturēt ieradumus, protams, ir neērti un prasa kā gribasspēku, tā pašdisciplīnu. Vieglāk jau, protams, ir sevi pažēlot.

What am i bound to be feeling ? People dont think anymore. They feel.
- How are you feeling ?
- Oh, i dont feel comfortble ... Oh, im so sorry. we are the group of feeling ...
Do you know .. one of the great problems of our age is - that we are govoured by the people, who care more about feelings than they do about thoughts and ideas.
Now, thoughts and ideas .. that interests me. Ask me what i'm thinking.
- What are you thinking, margaret ?
What's your thoughts - they become words. What shall words, for they become actions. Whats your actions, they become habits.
Whats shall habits, become your caracter. And what's your character, becomes your destiny. What we think, we become.
My father always said that. And i think, i am fine. But i do appriciate your kind concern.

Atvainojos par gramatiski nekvalitatīvo citātu; gluži vienkārši tā arī - filmu skatoties - pierakstīju. Doma gan skaidri saprotama ;)

Jā,šobrīd. Tagad esmu izvirzījusi sev jaunu mērķi un apņemšanos, bet vienalga nepamet sajūta, ka nav īsti jēgas.

Ir gadījies, bet tieši tāpēc sev regulāri uzstādu jaunus mērķus, ko sasniegt un gūstu piepildījumu no tiem. Tas motivē. Pāris mazāki mērķi mēnesim un tad galā vienu lielu, kas būtu, teiksim, pusgadam.

Palasi kabalu.

Paldies par atbildēm un viedokļiem. Šobrīd esmu tikusi tik tālu, lai saprastu, ka īstie dzīves mērķi katram cilvēkam rodas savā laikā, citam ātrak, citam vēlāk.

cik gan biezhi man taa kadreiz bija! Lidz satiku savu viiru, vinjam bija pirms manis tiehsi tas pats...

Mes viens tram esam tads kaa motorins, vins mani mudinaaja piepildit manus sapnjus - maacibas, es vinju iedroshinaaju tiekties peec saviem merkjiem.

Super Story, ka jums tā, galvenais, lai Tas ''motoriņš'' nepārstāj darboties. :)

Cosmo ideālās dzīves kodekss:

1. apprecēt bagātu veci 20 gadu vecumā
2. uzreiz piedzemdēt vismaz 2 bērnus
3. izgāzties karjerā
4. 30 gados sākt taisīt plastiskās un pumpēt iekšā botoksu