Ar puisi esmu kopā divus gadus +.. Mūsu attiecības ir bijušas īsts romāns. Sākumā es kā jukusi skraidrīju pakaļ. Mīlēju, gribēju sev uz visu mūžu, kā jau katra meitene. Tagad saprotu, ka no viņa puses tā nebija mīlestība, bet tikai simpātijas, bet, ejot laikam, viņš teiksim tā iemīlējās pa īstam manī, cik tur pa īstam, bet manas acīs un manā sirdī likās, ka mīlestība līdz kapa malai. Es vienmēr esmu bijusi neželīgi pārgalvīga, kā arī šajās attiecības tas sanāca, es laimīga, iemīlejusies būdama uztaisīju vairākus tatto par puisi. Paštaisītus, Tas saucas - mīlestības aklums, vai rozā brilles.
Pa vidu attiecībām visādi ir gājis. Viņš mācījās ogrē es līvānos. Tikāmies reizi nedēļā, kāda tur uzticība vai kas. Tad viņam radās problēmas ar zāli, alko. Bet visam tikām pāri.
Tad man nācās mainīt skolu. Viņš noziedoja savus divus gadus, ko mācījās ogrē, lai ietu ar mani uz rēzekni, lai varētu būt kopā. Viņš sāka darīt visu, tikai, lai es būtu laimīga, pat man neprasot. Es to nejutu un nenovērtēju. Līdz atkal sākās strīdi par to, ka vairāk tā nevar, ka tagad viņš skraida man pakaļ un es to vienkārši izmantoju. Teica, ka laiks pārmaiņam, ka jāmaina, lai but labāk.
Bet ir problēma.. Kur ir mana dzirkstele, kas bija.? Katru dienu redzu viņa acīs to mīlestību, laimi, ka satiek mani, bet manās acīs var izlasīt vienīgi ":(" . Es īsti nevaru pateikt, kas ar mani noticis, kāpēc esmu tāda palikusi. Vēljoprojām tie sapņi, cerības nav pazudušas, ka tiešām tā nākotne bus bet nav tas. Vairāk nav kā agrāk.. Viņš jautā, vai apnika man.. Es saku "ne", jo vienkārši nezinu, kas tas ir, kas mani nomāc tā.
Un vēl kāda lieta.. Viņš mani tik neželīgi ierobežo, ka pat uz sporta zāli iet neļauj, jo redz tur ir puiši.. Nerunājot vispār par kādām ballēm. Man telef neviena puiša numura nav. Un skolā par katru kontaktu ar puisi jaatskaitās. Tas liekas nežēlīgi bērnišķīgi, bet tik un tā, jautājums, kāpēc?? Mana pagātne tā ir pagātne, kad teiksim tā atvainojos " biju interneta mauka " kad varēju sarakstīties ar visiem uzreiz un varēju teikt visiem, ka mīlu, bet tad es biju vispār bērns.
Tagad gan jau sekos uzbraucieni, ka vēljoprojām esmu bērns un tā, kas tā par mīlestību nieki vien, bet es vienkārši griežos pie kāda kam ir pieredze.
89
