Tāda es esmu
Tik jautra kā burbuļu avotiņš,
Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,
Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,
Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš -
Jā, tāda es esmu - To zinat!
Nu nākat un manu mīklu minat!
Starp ikdienas rūpju skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem,
es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns starp sausiem žagariem -
Jā, tāda es esmu - to zinat!
Nu nākat sev pirkstus apdedzinat!
____
Meitene nebēdne
Es esmu nebēdne meitene!
Visas rīkstes tēvam nolūza,
kad pērdams tas mani audzēja.
Ar vienu aci es varēju smiet,
ar otru, ja vajadzēja, asaras liet.
Un māte kad mani mācīja:
"Esi klusa, laba, godīga,"-
Es dziedāju tikai: Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Simt zēnu aiz deguna vazāju,
ikkatru mīlēt apsolu:
Šim stūrīts no sirds, tam stūrīts,
tik paliek pāri pats viducis priekš kā?
Ak! nav jau nemaz tāda viduča - Lalala! Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Bet, ja nu tiešām reiz atnāktu zēns,
Tik rātns, tik godīgs, kā jēriņš tik lēns,
Balts krādziņš un balta šlipsīte,
un balta krūtīs dvēsele,
un teiktu, ka mīlējis mani tik vien,
Nu tad es arī, es arī - nudien!
Vai zināt, ko tad es darītu?
Es viņu arī - piekrāptu!
Lalala! Lalala!
____
Ziedoņa rîts
No teiku salas ziedonis
Ar baltu gulbi atbraucis.
Viscauri baltos ziedos tîts,
Uz pleca zeltains taurenîts.
Vēl debesu gultâ aiz mâkoņiem
Dus saule uz purpura spilveniem.
Tik reizēmm paceļ mâkoņmaliņu,
Uz zemi lûkojas pazagšu.
Un bērza zaļo galviņu
Tâ noglauž ar zelta rociņu.
Pelēkâ mētelī mazs lietutiņš nâk,
Pa varavîksnas trepēm aši nokâpt sâk.
It kâ bez elpas viss jausmu pilns kluss,
Un zeme pie ziedoņa krûtîm dus.
____
Mazā,sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Ātri,ātri steidzas viņa,
Rokā zelta pātadziņa.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsu nav tai mājas-
Līdzko jaunie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi,šķiet man,projām biju,
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā,sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Sidraboti pakaviņi,
Zili puķu iemauktiņi.
Pavadā kā pērles sienas
Senās ,mīļās bērnu dienas.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
13
