Nē, neesmu gribējusi. Varbūt kaut kad pusaudzes gados sēdēju uz balkona un skatījos uz zemi, domājot, kā būtu nolekt un viss. Bet to darīt es netaisījos tāpat, nevienam arī nestāstīju. Tad, kad realitātē piedzīvoju, kā ir, kad tuvs cilvēks izdara pašnāvību, man pat tāda doma vairs prātā nekad nav ienākusi un domāju, ka arī neienāks. Viņam viss bija ok, nebija novērota depresija, ne arī veselības problēmas. Smaidīgs, jautrs cilvēks. Vēl svētdienā biju mājās, atvadoties pat neienāca prātā, ka tā arī būs pēdējā reize, kad viņu redzēšu. Otrdien viņam darbā notika starpgadījums, kuru viņš pārāk stipri ņēma pie sirds. Visu būtu varējis nokārtot. Bet viņš izvēlējās to izdarīt citā veidā, kas neko neatrisināja, bet reāli sabojāja dzīvi visai ģimenei, bērniem, visiem. Jo man vēl tagad, pēc pieciem gadiem, ir neizsakāma vainas sajūta - liekas, ka es nebiju pietiekami laba meita, ja viņš nevarēja man piezvanīt, nevis darīt to. Tuviniekiem tā ir tāda traģēdija. Sāp vairāk kā tad, ja nomirst no vecuma vai slimības, jo šajā gadījumā klāt vēl ir arī dusmas uz aizgājēju, ko nomaina vainas sajūta. Šķiet, no tā nekad netikšu vaļā. Jau tagad, par to iedomājoties vien, asaras acīs, bet ir reizes, kad uznāk arī reāla histērija.
490
