ko domājat par Rudzīša rakstu?

Kā uz faktu, ka sieva ne uz viņu lūkojas, reaģētu vidējais latviešu (krievu, vācu, ebreju …) vīrietis simts, divsimt vai trīssimt gadus atpakaļ? Vispirms, dažās no minētajām kultūrām tāda sievas uzvedība nemaz nebūtu iespējama. Bet, ja tomēr, tad sadotu sievai pa ausīm, vai pa muti, noslānītu, izvarotu, vismaz izlamātu, verbāli pazemotu. Ar vārdu sakot, vestu pie prāta, pats no tā ļoti ciezdams. Sūri grūti iemācītu, ka sievas īstā laime ir tikt vīra ierāmētai, par ko nevar būt šaubu arī mums, stiprinātiem ar Bībeles vārdiem par vīru kā sievas galvu. Un punkts. Sieva, beidzot nākusi pie prāta, vīru sagaidītu mājās ar siltām vakariņām, pasniegtu čības un palīdzētu novilkt mēteli no nogurušajiem pleciem.

Un pavisam maz ir jādomā par to, kāda ir senā vardarbības pret sievieti (t.i. Dzemdi, Dievietei un Māti/Meitu) jēga, funkcija. Kādēļ ir labi, ka vardarbība – galu galā viss, kas notiek vairāk par vienu reizi, ir ne tikai negatīvs, bet arī pozitīvs, ja jau atkārtojas.

Ar vārdu sakot – ne tikai manai konsultējamajai advokātei, arī visām cīnītājām par sieviešu tiesībām, feministēm utt. derētu padomāt – kas tiek nodarīts pāri sievietēm, aizliedzot vardarbību pret sievietēm. Vai – kādēļ ir labi, ka sievietes iekausta un tamlīdzīgi, kamēr viņas iemācās sagaidīt vīru mājās ar siltām vakariņām, pasniedz tam čības un palīdz novilkt mēteli. Varētu to formulēt vēl citādāk – ar ko jāpiepilda tukšums, kas paralizē sievietes dzīvi pēc tam, kad tikusi aizliegta un kriminalizēta vardarbība pret sievietēm?