Sveikas, meitenes!
Skatos, esat turpinājušas manu diskusiju par "Paranoju" arī bez manis un esat interesējušās par to, kā man klājas un kas noskaidrojās... tāpat esat rakstījušas privāti...
Tad nu tā - tām, kurām interesē (pārējās atslābst un iet uz citām diskusijām.. :D ) - esam izrunājušies krustām šķērsām vairākus vakarus. Varbūt tas velns nav tik melns, kā viņu mālē, bet tā emociju gūzma, kurai esmu izgājusi cauri, ir vairāk, nekā es vēlējos... Nekas jau "it kā" nav noticis. Vismaz nekas tāds, par ko būtu jāsaka - viss, šķiramies.. Bet savā ziņā šī visa situācija ir bijusi mums abiem mācība - viņam par to, kā lika man justies, jo slēpa, par to, ka nevajag nemaz daudz, lai mani zaudētu.. un apziņu, ka viņš to nevēlas.. Man - par to, ka ir jārisina jautājumi, kurus es apzināti vēlos atlicināt. Tagad ir jāsaprot, ko darīt ar savām domām, kurām nevar tā pavēlēt - jūs tagad nelienat man galvā.. bet visu laiku runāt par savām bailēm es arī nevēlos, jo tas mani beidz nost..
Laikam jau neko konkrētu Jums neesmu pateikusi, tik to, ka - ja jums ir intuīcija, tad tai ir jāklausa. Jums ir jāzina, ko atrisinās atbildes, kuras saņemsiet uz uzdotajiem jautājumiem, ko jūs ar tām darīsiet... Paldies, ka uzklausījāt! :)
60
