Laikam jau galvenais, ka jūs visas pašas labi zinat, ko dara un nedara pašnāvnieki. Gudrītes. Tiešām jums laikam galvenais ar baudu uzd**st katrai dzīvai radībai, kas vēl kust. Paskatieties uz sevi no malas. Ja neizprotat, tad varējāt taču paklusēt, nevis tukši muldēt, atvainojos, bet tiešām nesaprotu kā var runāt tā...
Tas tomēr ir labojams gana viegli. Gribi būt skaista? Nedomā mirklī, domā nākotnē, mācies kārtīgi, attīsties, dabū darbu un pelni katru to centu lai uztaisītu to plastisko operāciju. Par vīriešiem runājot, tie nāk un iet, jo lielāka pieredze tev būs, jo labāk ar zināsi kādu vīrieti gribēsi un kāds tev spēs sniegt to ko tev vajag un agri vai vēlu, dabūsi arī normālu veci nevis kaut kādu 15 gadīgu tirliņu kuram tavas emocijas ir pie vienas vietas.
Es jau cenšos, gadiem, cenšos labi mācīties, cenšos neraudāt, cenšos ignorēt citu skatienus, bet vienmēr tādai būt nav reāli. Es tikai saku, ka tas ir nežēlīgi grūti un neviens normāls cilvēks, kurš nav saskāries dzīvot tādu dzīvi nesapratīs. Tās ir miljoniem cīņas ar sevi diendienā, skatoties spogulī, skatoties citiem acīs, skatoties uz sevi fotogrāfijās, jūtot svešinieku attieksmi utt.utt. Tas nav tā- esi nesmuka, neviens tev netraucē dzīvot savā nodabā. Tā nav! Laikam daudziem tā liekas. Zem tā slēpjas virkne negatīvu emociju, diendienā, reizēm tas šķiet nepanesami. Un tomēr es lepojos, brīžos, kad esmu tikusi tam pāri, ka tik daudz reižu esmu izturējusi. Un tomēr... pēc laika atkal nāk brīdis, kad ir bezspēcība UN AR KATRU BEZSPĒCĪBAS REIZI viņa ir arvien SPĒCĪGĀKA! Gadi iet un sāpes paliek un joprojām nejūties komfortabli, pieņemta, joprojām esi nežēlīgi tālu no tā lai ko reāli mainītu. Kaut kā tā.
Tik ļoti gribētos lai tās dažas saprastu, bet laikam bezcerīgi, ieskaidrot cilvēkam, kurš nav izgājis cauri tādiem emocionālajiem pārdzīvojumiem kā tas ir...