Man tikai var teikt "Iemīli sevi tāda kāda esi" un es varu raudot, spogulī uz sevi skatoties, prasīt- kā kaut ko tādu var mīlēt? Kā? Viegli runāt.
Nu aplami, nu. Kāpēc neņem vērā tos ieteikumus, kur tev ieteic sevi par kaut ko padarīt? Kaut ko sasniegt dzīvē? Izdarīt kaut vienu vērtīgu lietu?
Cilvēka izskats ir tikai "viens no", kas veido viņu kā kopumu. Tava neapmierinātība ar izskatu šobrīd ir ņaukstēšana, jo pati saproti, ka izskatu mainīt nevar. Tad tava atbilde ir padoties vispār? Tā vienkārši nomest zemē savu mūžu?
Tev nepatīk, ka tevi šobrīd žēlo... iedomājies, kā par tevi runātu pēc pašnāvības?
Atzīšos, es arī pusaudzes gados apsvēru pašnāvību, jo viens puisis pret mani bija izvērsis teroru, visādas riebeklības darīja, par govi saukāja.
Nu tici man... tas skolas laiks, kad cilvēka izskats un krutums ir galvenais, paiet, tiešām paiet un pēc tam šķiet smieklīgs. Kad es tagad iedomājos, ka es tam tupenim būtu savu dzīvi, tā teikt, "ziedojusi"?...
Vienvārdsakot, mana atbilde, ja nemīli sevi tagad, tad dari ar sevi kaut ko, lai iemīlētu!!!! Kļūsti gudrāka, veiksmīgāka, talantīgāka, labsirdīgāka par visiem tiem apsmējējiem, un tici man, neviens mūžā neuzdrošināsies uz tevi paskatīties ar žēlumu, bet gan apbrīnu.