Sveikas!
Varbūt kādai ir radi, tuvi cilvēki vai persnīgi pazīstami cilvēki, kuru radi vai tuvi cilvēki ir izgājuši tam visam cauri?
Citādi nākas tik vēstures grāmatās to lasīt, pieminēt. Jo stāsti ir šausmīgi.
kad bija vaļā vēl Stūra māja, tur bija ļoti daudz informācijas un video liecības no cilvēkiem, kuriem izdevies izdzīvot Čekas pagrabus. pārējo nezinu, biju tikai vienā no daudzajām telpām.
Neatceros vai tā sieviete bija arī koncentrācijas nometnē, bet zinu vienu, kura tika izsūtīta kā maza meitene. Cilvēks emocionāli un fiziski pilnīgi sagrauts, viņai vēl tagad ir ļoti, ļoti smagi par to runāt.
Ja pētnieciskais darbs skolai, tad jau ar savāktajām atmiņām nepietiek? Visādi atmiņu krājumi, arhīvi, muzeji pilni. Šie cilvēki jau ir ļoti veci, un diez vai labprāt "dalās atmiņās" ar kuru katru.
Painteresejies par ilmaru knagji, vins sarakstija gramatu "bij taadi laiki" par latviesu izsutishanu uz sibiriju. Smaga gramata, bet daudz apraksti un pieminetas personas, kas gajusi ari nometnem cauri.
Citādi nākas tik vēstures grāmatās to lasīt, pieminēt. Jo stāsti ir šausmīgi.
Es tieši pa šo pašu tēmu interesējos un nevienu pazīstamu cilveku neatradu. Tad nu nācās vien lasīt grāmatas. Vienu ari izlasīju.
Uzrakstot google vārdus "Aušvica", otrais rezultāts būs tieši no mana bloga, ko sarakstīju iespaidojoties no grāmatā lasītā
man no vecvecaaku radiem bija uz sibiriju izsutitie, visi mirusi diemzel. ari mana ome mirusi, no vina sloti daudz pa oro pasaules karu maacjos un padomju latviju. zel ka omite ar vars nav dziva.
Sandrai Kalnietei ir laba grāmata ''Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos''.
Knaģa grāmata arī ir lasāma, bet tā man mazāk patika.
Vēl var izlasīt Via Dolorosa ''Staļinisma upuru liecības'', bet tai grāmatai ir vairākas daļas.
Manas vecvecmammas māsa tika aizsūtīta, bet viņu aizsūtija tajā uz Polijas koncentracijas nometni. Viņai paveicās,jo tieši nāca krievi iekšā kā atbrīvotāji, un viņus visus atbrīvoja.
Mana vecmamma ar mammu, māsu un mazo brāli bija Salaspilī. Viņai toreiz bija kādi 3-4 gadi, tāpēc atceras visai nedaudz, kas laikam ir tikai labi. Mazais brālis tur nomira, bet viņai ar māsu un mammu paveicās, karš beidzās un viņas tika mājās.
ļoti, ļoti laba ir Melānijas Vanagas grāmata "Veļupes krastā" - no sirds iesaku, ja šī tēma interesē! Uz patiesiem notikumiem balstīts autobiogrāfisks romāns. Vēl var lasīt Hertas Milleres "Elpas šūpolēs". Vēl arī Remarkam ir romāns par koncentrācijas nometni, ja nemaldos ar nosaukumu - "Dzīvības dzirsksts".
44
