Laba diena!
Esmu nonākusi strupceļā. Šis gads man ir bijis smags. Tagad studēju 4.kursā. Ir nenokārtoti divi noslēguma darbi no 3.kursa. Kā man tā sanāca? Tēvam atklāja vēzi, izoperēja, uz mirkli likās, ka vēzis ir uzvarēts. Tas atgriezās metastāžu veidā un pa visu ķermeni, galvenokārt smadzenēs. Visi stresi, nauda, jo es esmu vienīgais bērns ģimenē, apmaksāju visus nepieciešamos izdevumus-sanāca visa šī dēļ iekavēt studijas-nepietika spēka saņemties.. Pašlaik ārsts ir pateicis, ka tēvam ir pēdējās dienas. Viss čupā-sesija, jāiesniedz bakalaura tēma, tētis. Bet stāsts ir tur, ka.. cik stulbi/gudri būtu paņemt akadēmisko tādā mirklī? Eksāmeni visi nokārtoti, ar ši gada eksāmeniem arī tikšu galā, bet dzīvē ir pienācis tas punkts, kad gribas sev jautāt: ko lai iesāk? Ko Jūs darītu tādā mirklī? Kāds varētu būt skats no malas? Es zinu, ka man pašai jābeidz sevi žēlot un pašai sevi jāgrūž, bet..kur ņemt to spēku..nezinu. Varbūt kādai arī ir bijis dzīvē tāds lūzuma punkts? Kur Jūs radāt spēku saņemt sevi rokās?
81
