Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

Esmu vienīgais bērns ģimenē, sajūtas ir dalītas, no vienas puses gribētu brāli vai māsu, bet tajā pat laikā patīk būt vienīgajam bērnam, visa uzmanība man utt.
Es pat nespēju iedomāties to, kā ir tad, kad ir māsa vai brālis!

Esmu vienīgais bērns ģimenē un paldies Dievam.

Brālis, zinu, ka palīdzību varu lūgt jebkurā laikā un gadījumā, bet mums drīzāk ir familiāras attiecības. Gribētos sirsnīgākas attiecības, bet kā ir - tā ir :)

Man ir viens brālis...viņš ir otrais cilvēks aiz mammas, ko es visvairāk mīlu! Mums ir 6 gadu starpība, viņš vecāks. Bērnībā, protams, viens otru necietām, kā jau bērni. Tagad viens otru ļoti mīlam un mums ir superideālas attiecības (l)

Esmu vecākais bērns ģimenē un mīlu gan savus brāļus, gan māsas.
Protams, ka bērnībā sanāca izkauties pa pilnam rublim, bet nu tagad jau esam pieauguši un mūsu savstarpējas attiecības ir uzlabojušās, esam kā labi draugi.
Māsas man ir mazas, tāpēc īpaši labāko draudzeņu attiecības nesanāk. :D Arī pārējie brāļi ir diezgan jauni un uztver mani kā briesmīgo lielo māsu. :D

Kā arī,cik gadu robeža ir jūsu starpā, respektīvi, esat jaunākais bērns ģimenē, vai tieši otrādi vecākais. Un vai,jūsuprāt, tas ir kādā mērā ietekmējis jūsu attiecības, jo ir zināms, ka daudziem bērniem,kas ir vecāki, ir tāds kā žults uz jaunāko māsu/brāli, jo uzmanība pēkšņi, vienā dienā ,tā teikt, ir tikusi citam bērnam,ne pašam.

Man ir jaunāka māsa, kuru ļoti mīlu. Esam ļoti tuvas.

Saviem vecākiem esmu vienīgais bērns. Mammas otrās laulības rezultātā tiku pie divām vecākām pusmāsām - audžutēva meitām. Attiecības ir nekādas, redzamies labi ja pāris reizes gadā.
Nekad neesmu ilgojusies pēc māsām un/vai brāļiem.

Man ir vecāka māsa un jaunāks brālis. Vecuma atšķirība gan ar vienu, gan ar otru pāris gadi.

Ar māsu ir tā, ka divi atšķirīgāki cilvēki kā es un viņa laikam nevar būt. Viņa man ir tāda, kas tur roku uz manas dzīves pulsa, vienmēr kritizēs, vienmēr mācīs, vienmēr aizrādīs, viņa ir skarba, bet manis dēļ izdarīs visu, zinu, ka viņa ir mana sirdsapziņa un mans stingrākais atbalsts vienlaikus.

Ar brāli ir tā, ka esam ļoti līdzīgi, mēs esam tiešām labi draugi viens otram, viņš mani vienmēr aizstāvēs citu priekšā un tad acīs pateiks, kas nav labi. Ar viņu esam kā dvīņi kaut tādi neesam/

Mums visiem ir ļoti ciešas attiecības, bieži tiekamies, nevaru iedomāties savu dzīvi bez viņiem un mīlu viņus abus bez gala.

Man ir 2 braali, mums ir 10 un 13 gadu starpiiba.( man ir 20, attieciigi 30 un 33) . Vini ir mani taaaaa lutinaaja berniibaa, istenibaa arii tagad. Vecaakais braalis jau 6to gadu ir Anglijaa un diemzeel pedejo 1,5 gadu neesam kontakteejusies, paraak garsh staasts, tachu mani tas saapina liidz sirds dzilumiem.
ar jaunako gan cits staasts, tuseeju kopaa ar vinu un vina draugiem, braucu pie vina ciemos (nu istenibaa pie vina meitinas ) , taisam picu vakarus, vai vnk iedzeram, braucam kopaa viss kaut kur.attiecibas gan ar vinu draugu man nesaank, uzlika treknu punktu shim tematam :D (kaa jau lielais bralis)
es vinus miilu, lai cik loti dazreiz vini man izbesii un es vinus, bet es nevaretu iedomaaties savu dziivi taa, ka es buutu vieniigaa gimenee. vini man ir svariigi.

Esmu jaunākais bērns ģimenē, ir vecāks brālis un māsa. Brāli mīlu līdz nāvei, visu būtu gatava viņa dēļ izdarīt, savukārt māsu labprātāk redzu ejam, nekā nākam. Nav viņa man nekad neko sliktu izdarījusi, nezinu, kāpēc tā man pret viņu ir.

Ir brālis, ir māsa, ir pusmāsa. Ar brāli, par spīti gadu starpībai, ir vislabākās attiecības, varētu teikt, ka viņš ir man vistuvākais un nozīmīgākais cilvēks. Ar māsu ir normālas, labas attiecības, bet neesam ļoti tuvas.

Un vai,jūsuprāt, tas ir kādā mērā ietekmējis jūsu attiecības, jo ir zināms, ka daudziem bērniem,kas ir vecāki, ir tāds kā žults uz jaunāko māsu/brāli, jo uzmanība pēkšņi, vienā dienā ,tā teikt, ir tikusi citam bērnam,ne pašam.

Kāvušies, protams, esam visi, bet, kad bijām mazi, vienmēr, nu vienmēr citu priekšā esam cits citu aizstāvējuši pat līdz asinīm. Jā, mēs augām skarbā sētā :D

Ir gadu vecaks bralis un astonus gadus jaunaka maasa, miilu vinus looooti loooooooti :) paslaik sanak satikties tikai 2x gagadaa, bet katra atkalsatikshanas reize ir labaaka par Ziemassveetkiem un dzimshanas dienu kopaa, vot tie ir sveetki)
Beerniibaa,protams, bija kaski ,bet taa tam jaabuut :) :) tagad varam runaat par visu :)

Esmu vieniigais beerns un vienmeer ir gribeejies, lai dziivee buutu veel braalis vai maasa. Domaaju, ka labi satiktu un iespeejams dziive ar vecaakiem buutu bijusi pavisam savaadaaka, nekaa taa bija.

Man ir viens brālis...viņš ir otrais cilvēks aiz mammas, ko es visvairāk mīlu! Mums ir 6 gadu starpība, viņš vecāks. Bērnībā, protams, viens otru necietām, kā jau bērni. Tagad viens otru ļoti mīlam un mums ir superideālas attiecības

Šis ir par mani, tikai es esmu 6 gadus vecāka par brāli.

Un vai,jūsuprāt, tas ir kādā mērā ietekmējis jūsu attiecības, jo ir zināms, ka daudziem bērniem,kas ir vecāki, ir tāds kā žults uz jaunāko māsu/brāli, jo uzmanība pēkšņi, vienā dienā ,tā teikt, ir tikusi citam bērnam,ne pašam.

Man ar brāli un māsu ir nedaudz vairāk kā 10 gadu starpība, nekad nav bijusi nekāda greizsirdība vai skaudība no viņu puses. Ir bijuši teksti ''Man tavā vecumā tik daudz neatļāva'' utml, taču lielākoties brālis pats ir tas, kurš lutina mani.

Esmu vienīgais bērns ģimenē. Bērnībā ļoti, ļoti gribēju brāli/māsu, bet priecājos, ka man ar brālēniem un māsīcām ir +/- viens vecums, tad nu kopā visi tusējām un nebiju es odinočka :D Liekas jau ļoti foršas brāļu/māsu attiecības, bet tajā pat laikā, nespēju iedomāties, ka man tā būtu. Bērnībā redzēju vairāk mīnusu tam, ka esmu vienīgā, pieaugot sapratu, ka tam ir vairāk plusu, nekā mīnusu :D

Brālis 5 gadus vecāks. Protams kāvāmies, kad bijām sīki. Viņš man plecus ir nejūtīgus atdauzījis ar saviem sīvajiem :D
Bet attiecības bija super, kopā ballējāmies, vienu brīdi pat dzīvojām kopā, bija forši. Un tad viņš aprecējās ar sievieti, kas viņu paslaucīja sem tepiķīša. Attiecības vairs nav un nebūs nekad tādas. Ne man, ne maniem vecākiem ar viņu.
Pēdējā laikā cenšamies vairāk kontaktēties, bet tas viss ir pārāk saržģīti. Man bieži sāp sirds, ka tā.

Esam abi audzināti un lutināti vienādi, nekad nekādu skaudību neesmu izjutusi. Mamma gan mīlēja brāli vairāk. Bet es biju tēva mīlule. Tagad viss tā izlīdzinājies plus mīnus. Drīzāk, tā kā brālis vecāks, pirmais izvācās, tad mani lutināja dubultā :D