Bailes attiecībās

:)

Jo vairāk meklēsi un iespringsi uz to, jo ilgāk būs viena ;)

Nu īstenībā, tas viss ir laicīgi ar vīrieti jāsāk izrunāt.. ka Tev ir svarīgi laulība, ģimene, un ka neesi gatava gadiem gaidīt, ka varbūt!...
man vidēji kopā dzīvojot gada līdz divu laikā būtu skaidrs vai vēlētos ar šo cilvēku veidot ģimeni, vai tomēr neesam īstie viens otram. to pašu gaidītu pretī! arī man vairs nebūs vecums, lai vnk gadiem draudzētos.. bet tas tikai mans uzskats!

Saprotu, man būtu bijis līdzīgi. Kad pēc ilgu gadu attiecībām, pašķīrāmies un biju brīva, tad arī bija līdzīgas domas un bailes. Tagad gan esmu precējusies un šādas problēmas vairs nav.
Ko es ieteiktu - normāli parunāt ar vīrieti, paskaidrot savas sajūtas. Protams, nav jāuzstāj uz precībām un kāzām pēc tik neilga posma kopā un tomēr viņam vajadzētu zināt tavu nostāju, lai rēķinās, ka gadiem draudzenes statusā nepaliksi un vēlies tuvākajā nākotnē veidot ģimeni.

Paldies, meitenes :)
Esmu par to runājusi, viņš zin, ka ar iepriekšējo vīrieti izšķiros, jo pēc 3 gadu attiecībām viņš teica, ka negrib vairāk ne precēties, ne ģimeni (viņš jau bija precējies iepriekš un ar bērnu). Mierīgi parunājām, teicu, ka neesmu gatava gaidīt gadiem, līdz vīrietis izdomās spert šādu soli. Šī brīža vīrietis man arī ir teicis, ka, ja neredzētu mani kā iespējamo sievu, nemaz ar mani netiktos, jo arī nav vairāk tas vecums un ir pavisam citi mērķi dzīvē, un viņš grib ģimeni. Bet, protams, tos 2 gadus vajag padzīvot, nevis mesties otrā grāvī un visu pēc iespējas ātrāk. + iesēdies galvā tas, ka pēc 2 mēnešu attiecībām dzirdēju, ka viņš paziņam teica, ka kur nu tagad precēties, neesot vēl viņš tik stulbs, un ka viņš baidās no laulībām. Bet vaitad vīrietis baidās, ja ir ar īsto cilvēku? Un ko tā gaidīšana maina, vai tad vīrietim nerodas uzreiz pārliecība, ko viņš grib, un kas tādā gadījumā ir jāgaida? Kaut gan, labi apzinos, ka visas bailes ir tikai iepriekšējo attiecību rezultāts, un brīdī, kad tikšu vaļā no visām savām bailēm, vīrs un ģimene uzradīsies daudz ātrāk..

Sisley, bet, ja to viņš teica paziņam, ne Tev, varbūt tajā sarunā nebija līdz galam atklāts..
Tev pašai ir jāmēģina saprast vai visa viņa rīcība vedina uz ģimenes veidošanu ar Tevi, vai ir pietiekoši rūpīgs, ir kopīgi mērķi, plāni...
man pēc šķiršanās no vīra bija periods, kad ilgstoši biju viena, uzradās kkādi vīrieši, bet nekas nopietns, nevēlējos attiecības, tikai lai nebūtu viena..bet neviens nevbija īstais, nebija dzirksteles un pārliecības.. kad uzradās īstais cilvēks uzreiz zināju, ko un kā vēlos, pazuda visas šaubas, un neizlēmība.

Šī brīža vīrietis man arī ir teicis, ka, ja neredzētu mani kā iespējamo sievu, nemaz ar mani netiktos, jo arī nav vairāk tas vecums un ir pavisam citi mērķi dzīvē, un viņš grib ģimeni. Bet, protams, tos 2 gadus vajag padzīvot, nevis mesties otrā grāvī un visu pēc iespējas ātrāk

Tad jau viss kārtībā. Izbaudi skaisto attiecību sākumu un randiņu periodu. Mēģini tomēr pagaidīt un novirzīt domas no kāzām un bērniem. Jūs esat kopā neilgi un vēl nepazīstiet viens otru tik labi. Tas ir normāli, ka vīrietis vēl vēlas iepazīt tevi. Tikai nesāc viņu zāģēt un nemitīgi uzbāzties ar precībām un bērniem, tā tu viņu vari aizbiedēt.

Četri mēneši tiešām nav ilgs laiks, tomēr piekrītu Tev, ka vīrietim lielākoties jau uzreiz ir skaidrs, vai viņš vēlas precēt konkrēto sievieti vai nē. Un tā neziņa, vai viņš redz tevī nākamo sievu vai nē, tiešām ir mokoša. Tāpēc vajag par to parunāt ar vīrieti, savādāk netiksi vaļā no šīm bailēm.

Tad, kad būsi brīva no bailēm un šaubām, tad arī atnāks tas īstais cilvēks. Negatīva enerģija, domas materializējas, tā pat, kā labās.
Pēc pieredzes saku.

Es gan neuzskatu, ka vienmēr pēc četriem mēnešiem var pateikt, vai ir īstais cilvēks. Ja meitene jau runāja par to un vīrietis izteicās, ka redz viņā savu topošo sievu, tad viss ir ok, vīrietis vēl vēlas iepazīt cilvēku. Uzskatu, ka tam vajag vismaz gadu vai divus tomēr.

Jā, izrāda gan rūpes, gan plāno nākotni, gan ārprātīgi rūpējas par manu suni :D Gan draugiem ir teicis, ka būšu viņam sieva. Bet laikam jau, ka man galvā tas vīrs un ģimene ir nu tik nenormāli svarīgi, ka kā bērnam - vajag tūlīt un tagad. Un vēl jau vecāki, kas to tikai saka, ka jāprecās ir uzreiz.
Es, protams, to visu neizrādu, vismaz mēģinu, bet ikdienā man pašai gan tas ļoti traucē, nemāku atslābināties un izbaudīt ikdienu. Kaut gan apzinos, ka arī kāzas taču nav garantija tai lielajai laimei uz visu mūžu, un pie attiecībām jāstrādā visu laiku. Gribu to sajūtu, pārliecību par sevi, ka man nav jālien no ādas ārā un jābūt ideālai, un, ja arī nekas nesanāks, būs arī citi vīrieši. Bet iepriekšējās attiecības mani pamatīgi satraumēja ar to, ka sākumā jau tāpat viss bija skaisti, un man bija lielā pārliecība, ka kāzas arī būs, kamēr vienu dienu pēc mūsu sarunas viņš teica, ka negrib precēties un bērnus, un es nemaz to neesmu pelnījusi. Ar visu to, ka attiecībās darīju un ieliku sevi visu un biju labākais cilvēks, kāds es spēju būt. Pašapziņu tas iedragāja pamatīgi. Droši vien arī tādēļ pie maziem strīdiem vai nesaprašanās tādas bailes iezogas.

Katrā ziņā, paldies, meitenes, par viedokļiem un pieredzi :) Pareizi jau ir - jāatbrīvojas no savām bailēm un jāpaļaujas uz to, ka jebkurā gadījumā notiks labākais variants :)

kam jānotiek notiks ....

draugiem ir teicis, ka būšu viņam sieva

es domāju, ka arī šis liecina, ka viss ir ok, jo tas nozīmē, ka viņš lepojas ar šo faktu arī draugu priekšā, ka reiz būsi sieva. Liekas, ka viss notiek tieši tā kā jānotiek, galvenais, esi mierīga un visu tagad nesabojā un nedaudz uz kādu laiku izvairies no sarunām par kāzām un ģimenes veidošanu.

Bērni un laulība arī ir mans sapnis, nepatīk man šī tēma, sapīgs jautājums :(