strīdi

Hmmm... tādi baigie strīdi mums nav bijuši. Mazi kašķīši, kas pāriet pēc 10 minūtēm. Man tas ir saprotams, jo skolas laikā esmu diezgan stresaina un grūti paciešama un arī viņš slodzes dēļ nav nekāds jaukumiņš. Tā nu "papukstam" viens uz otru un ātri vien aizmirstam.
Neko ļaunu neesam teikuši viens otram. Vismaz es neatceros Bet, ja viņš būtu teicis, tad es atcerētos, jo tādas lietas neaizmirstu.
Par lielajiem strīdiem... nu nezinu. Jāskatās, cik ļoti aizskar viens otru. Varbūt jau ar' nemaz nav jēgas glābt, varbūt viss vēl glābjams. Dažādi gadās.

Īpaši nestrīdamies, bet ja sanāk, tas ir parasti par kādiem otra draugiem, kas nepatīk. Viņam mani vai man - viņa. Nu tad vēl ja sanāk kaut kādi pārpratumi, necelti telefoni, vai kaut kas tīšām vai netīšām noklusēts, tiek uzburta drāma, bet jebkurš konflikts tiek mierīgi risināts, bet savstarpējiem aizvainojumiem. Pats trakākais, kas man vienreiz mūžā ir veltīts ir ragana, un viņš ir dabūjis "stulbeni" Tā ir mūsu strīdu virsotne

Ikdienā reizēm sanāk sakasīties par sīkumiem, bet tas jau ātri pāriet. Tas visbiežāk ir no sērijas "pati izdomāja, pati apvainojās".
Ja ir bijusi kāda lielāka attiecību sāpe, tad tas parasti tiek mierīgā veidā izrunāts. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nesaskaņas ir jārisina, lai vairāk neatkārtotos, nevis jābēg no tām. Šķiršanās pie katra strīda un paužu ņemšana attiecībās nav domāts man, man tas šķiet nenopietni. Vai nu ir kopā pa īstam, vai arī jāšķiras, ja galīgi nevar sadzīvot.

Ak, jā - neesmu vispār psihotājas tips, traukus un citas mantas pa gaisu nekad neesmu lidinājusi, ar pannu pa galvu vīrietim arī situsi neesmu, bet kāds rupjāks vārds dusmās ir izsprucis ne reizi vien. Ai, kā pēc tam reizēm nākas nožēlot.. man vēl jāmācās dusmās pievaldīt muti, jo tad vārdi mēdz izsprukt pār lūpām ātrāk, nekā mans prāts vēl ir paspējis vispār noreaģēt, vai vēlas ko tādu sacīt.

Strīdamies ļoti reti, pat neatceros, kad pēdējo reizi bija kāds nopietns strīds. Visbiežāk mums ir kaislīgas viedokļu apmaiņas par kādiem globāliem jautājumiem , kur katram ir sava taisnība. Sadzīves strīdu mums nav. Vismaz es tos tā nesauktu, drīzāk ir maza sakasīšanās, kas pēc brīža jau ir aizmirsta. Ja arī ir kas noticis, kaut kādā veidā esam nodarījuši pāri viens otram vai attiecībās kaut kas neiet, vienmēr mierīgi visu izrunājam un mēģinām rast kompromisu.

Šķiršanās pie katra strīda un paužu ņemšana attiecībās nav domāts man, man tas šķiet nenopietni. Vai nu ir kopā pa īstam, vai arī jāšķiras, ja galīgi nevar sadzīvot.

+++

Strīdamies diezgan reti, bet ja strīdamies, tad kārtīgi. Viss sākas no kāda maza pārpratuma un gandrīz vienmēr pāraug lielā strīdā. Abi esam ļoti impulsīvi cilvēki. Ja jūtam, ka sākam viens otru aizskart, tad vienkārši ejam izvēdināt galvu. Nekad vēl nav sanācis ka viens no mums ir aizgājis no mājām uz ilgu laiku, parasti tas ir tikai uz kādu pusstundu. Un tad visu izrunājam mierīgi, un viss atkal ir ok. Vispār uzskatu, ka nevajag iet vieglāko ceļu - kā kāds lielāks strīds, tā viss, attiecības jāizbeidz. Vienmēr atrodam ceļu viens pie otra, kas man ir galvenais.

Retu reizi ir kādi nelieli kašķīši (drīzāk pārpratumi). Lielākoties manis dēļ, jo apvainojos par niekiem... Bet viss notiek mierīgi, bez kliegšanas. Es parasti vienkārši ignorēju kādu laiku, nomierinos, tad mēs visu izrunājam un viss ir kārtībā.

Tikpat kā nestrīdamies. Kad ir kādas domstarpības, to diez vai var nosaukt par strīdu, jo skaļos toņos nekad neaiziet. Nekad neesam klieguši viens uz otru. Katrs izsakam to, kas nepatīk un mēģinam kopīgi atrast kādu kompromisu. Ja cilvēks strīdoties plēš traukus un vēl nez ko, tad ir jāārstē nervi.

Esmu vairāk jau kā 2 gadus attiecībās, mums riktīgi strīdi ir bijuši varbūt divi? Un tie paši bija par sīkumiem. Mēs nestrīdamies principā, varbūt kādreiz gadās ko paburbināt ne tā, bet to arī pie sirds neņemam jo saprotam ka tas parasti ir dēļ noguruma un slodzes

Strīdamies reti, tāds nopietns ir bijis tikai 1x, kad viņš izgāja pastaigāties, uz ko es atbildēju ar to pašu. Bet palika labāk. Par cik iemeslu neatceros, tad gan jau kāds sasāpējies sīkums.

Sanak lielie striidi, ljoti reti - reizi gadaa, varbut 2x, pedejo reizi panjemu nepiecieshamakas mantas un pazudu uz 3 dienaam pie draudzenes, beidzot ir meklets risinajums, lai shie stridi neatkartotos.

Strīdamies par pilnīgi atšķirīgām lietām. Dažreiz vāros un redzu, ka viņa domā bet ar to neizpratnes pilno skatienu un tā lēni, lēni kompilējot, ka man gribās kaut ko mest pa gaisu. Bet vis biežāk ir otrādāk - es neko neesmu prasījis bet viņa borē kaut ko un nesaprotu kāpēc tonis tik paaugstināts.

Man ir diezgan neciešams raksturs, varu par visādiem sīkumiem aizrādīt, ka man nepatīk, piekasīties utt. Draugs šajā ziņā ir daudz labāks, nekad tā nerīkojas, taču reizēm mēdz nevis mierīgi pateikt, ka viņam kaut kas nepatīk, bet neteikt, neteikt un tad to pateikt paceltā balsī. - tā kā sīki strīdiņi mums ir bieži, taču tie parasti pat 5min neilgst un tad atkal viss ir labi.
Tādi nopietni strīdi jau arī reizēm gadās, taču trauki pa gaisu nelido un ar zilām acīm nestaigājam, tā kā viss ir normas robežās

Piecu gadu laikā mums ir bijis viens liels strīds (tas pats kādā otrajā gadā). Pie vainas biju es, esmu priecīga, ka piedeva. (Nē, nekrāpu. Cits stāsts.)
Tagad ik pa laikam ir sīki kašķīši. Pārsvarā iniciatore esmu es, it īpaši "īpašajās dienās"

Mums ar itkā ka jau visiem mazie strīdi,un pārsvarā par manu brāli.
Bet kopumā man ir diezgan stulbs raksturs,viņš man no mierīgajiem.

Hmmm... tādi baigie strīdi mums nav bijuši. Mazi kašķīši, kas pāriet pēc 10 minūtēm. Man tas ir saprotams, jo skolas laikā esmu diezgan stresaina un grūti paciešama un arī viņš slodzes dēļ nav nekāds jaukumiņš. Tā nu "papukstam" viens uz otru un ātri vien aizmirstam.

Tas taa kaa pa mums! Rit septiitais gads un liekot roku uz sirds varu teikt,ka nav bijushi striidi, kas noved pie kaut kaadas durvju cirshanas, apvainojumu meetaashanas utt. Vsp neatceros ka mums buutu bijis kaads liels striids...Jaasaak domaat...
Vinjsh taads mieriigs un nepavelkaas uz maniem kashkjiem!