Kad ir vientuļi...

Paņem kaķi vai suni, vismaz mājās nebūs tik vientuļi. Vai arī nāc cosmo bariņā:)

Es Tevi lieliski saprotu.
Ko es daru? Neko nedaru! Sēžu un skumstu. Bet patiesībā jau esmu pieradusi pie šīs vientulības. Tagad it kā ir uzradies pielūdzējs, bet es nespēju saprast, vai viņš man patīk, jo vientulība priekš manis ir kaut kas īpašs. Bail, ka man vairs nepietiks laika visam. Jā, laikam pati esmu vainīga pie tā, ka esmu viena.

Ak dievs, cik es esmu laimīga, kad atnāku mājās un mani neviens negaida! Tad taču var darīt jebko. Es parasti sāku ar jogu :D Tad mūzika pa visu māju, vakariņas uz gultas, plus kāda muļķīga multene, piemēram South Park :D Ideāli taču.

Ideāli taču.

Jā, tā ir fantastiska brīvības sajūta. Bet man būtu ideāli arī tad, ja es ienāktu mājās, un mani kāds sagaidītu. Tad es varētu nomest somu, darba drēbes un mesties mīļotā apskāvienos. :D :D

Bet patiesībā jau esmu pieradusi pie šīs vientulības.

Gluži tas pats, kas Célfie, sāku aprast vecās sliedēs, bet tajā pašā laikā kā monstrs darbā , mācības, sporta zālē ar vislielāko atdevi, kāda man būtu gan attiecībās, gan citur. Iesaistos visur, cik atļauj laiks, pilnveidojos pēc iespējas maksimālāk. Mana laimes atslēga, vientulībā.
Katram tā atdeve ir , tikai jāliek tā lietā , jaizmanto liederīgi.

Šakti, atceros, tev bija draugs. Tomēr izškirāties? :( Jutu līdzi. Cik ilgi esi viena? Dari jebko, tikai darīšanas pēc, sports (labāk nodarbības), lai cilvēki blakus, cosmo.lv, raksti blogu. Izdomā sev kādu apnemšanos un tiecies uz to.

Nu jau vairākus mēnešus esmu viena.

Cik jūs ilgi esat?

Oi, ko tik es neesmu apņēmusies un saņēmusies. Liekas, ka pat par daudz, jo vairs nav nekam laiki. Sākti jauni kursi, attīstu savu hobiju, darbā strādāju vairāk, esmu atsākusi kontaktus ar cilvēkiem, kas jau sāka zust no manas dzīves, lutinu sevi un ko tik vēl nedaru. Varētu būt paraugdemonstrējums, ko darīt, kad izšķiries :)
Bet tā sajūta... tās skumjas... tāpat nepamet :(