Neveiksme darbā

es iipashi nepaardziivoju. Ja kko esmu izdarijusi nepareizi, izlaboju ko liidz varu un dziivoju taalaak

Jā, pārdzīvoju! Par laimi, tas ir ļoti reti.

Nepārdzīvoju. Tā vēl tikai trūka, lai es bojātu savus nervus darba dēļ.

Kad bija pašas projekti, tad sirmiem matiem rāvos, lai viss būtu ideāli. :D Un tad arī pārdzīvoju, ja kaut kas nebija kā vajag. Tiekoties ar klientiem vienmēr bija neliels satraukums, jo nekad nebija mazsvarīga tikšanās.
Kad palīdzēju citiem projektos, tad biju tāda mierīgāka, nosvērtāka. Vieglāk visu uztvēru.

Citā darbā - ļoti būtiski bija, lai klienti ir ļoti apmierināti un tad arī pati sajutos labāk darba vietā. Par paveikto gan nebija daudz, ko iespringt, man tur svarīgāk bija sagādāt smaidus sejās.

Vispār laikam atkarīgs no tā, cik nopietns tas darbs ir. Jo ir lietas, ko pārdzīvoju un uztraucos, ir lietas, kur ir tāds miers, ka.. nu kam negadās kādreiz kaut kas ne tā.

Atkariigs no kritikas un no situaacijas. Buutiibaa - paardziivoju un ilgi vaaros, galvaa visu atkal un atkal paarcilaajot, bet visdriizaak tas ir taapeec, ka kritiku sanjemu nu ljooooooooti reti un tad tas ir tieshaam NOTIKUMS, kuru nav tik viegli aizmirst.

Parakstos zem Neons rakstītā.

Pazvanu mammai,paraudu,palamaajos un dziivoju taalaak. Man gan nav kritikas,bet citas lietas,kas sasaapas darba videe..

Pārdzīvoju daudz vairāk kā vajadzētu. Darba dēļ esmu sabeigusi nervus tā, ka ik pa laikam lietoju nomierinošus līdzekļus, pēc kuriem agrāk nekad vajadzību nebiju jutusi.

Noteikti pārdzīvotu!Vispār esmu diezgan jutīga uz kritiku un pat nav svarīgi, vai tā ir pelnīta vai nē. Bet man ir laba īpašība - par vienu problēmu nevaru ilgi liet asaras. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka zeme tūlīt atvērsies, tad pēc pāris stundām paliek rūgtums nedaudz un pēc dienas-divām jau vispār neliekas nekas traks. Manā gadījumā tiešām darbojas paruna: Nāks jauni s***, vecie aizmirsīsies :D

Es ļoti pārdzīvoju, jo man tā nav bieža parādība. Šodien ir viena no tādām dienām. Apetīte vakariņām nav, kaut ko uzgrauzu un iedzēru alu- cerams,ka rīt viss būs aizmirsies :D un varēšu laimīgi turpināt visu iesākto. Bet domas šovakar par to visu dažādas..

pārdzīvoju jo parasti visu daru cik vien labi var un mekleju kaadu kas sapratiis un atbalstiis!

Pēdējā laikā ir pāris reizes sanācis saņemt kritiku, taču drīzāk neefektīvas savstarpējās komunikācijas dēļ. Tad nu lūk es tieku padarīta par vainīgu, jo cilvēks, ar kuru stradāju ļoti spītīgs un neatzīs, ka ir kļūdījies pats un nepelnītus pārmetumus saņemu es. Tie grauž vairāk, nekā pelnīta kritika. Jo pelnītas kritikas gadījumā to var novērst, kļūdu vairs nepieļaujot, taču šādā situācijā? Norīt krupi, paklusēt, neizraisīt vēl asāku konfliktu. Man ceļš uz/no darba ir kā svēta pāreja - te mājas, tur darbs. Kopā nejaucu.

Paldies par viedokļiem. Labāk nepalika, bet saprotu, ka neesmu tāda vienīgā.. bet nu gribētos iemācīties nepārdzīvot par darbu tā.. tik kā?

Savā darbā pārdzīvoju par visu praktiski 24h/diennaktī, jo atbildu par visu.
Dažreiz jumts brauc ļoooti ciet, kā piemēram pašlaik, kad esmu tikko pārnākusi mājās un vēl jārisina visādi jautājumi.:D
Bet nu tāda jau bija mana izvēle.