Dzīve pilsētā vai laukos?

Laukos .. bet nu der arī kā tagad - pierīga, dažu soļu attālumā no mājas Daugava, vecvecāku dzimtās mājas, savs dārziņš un pasaule (l) bet tajā pat laikā pilsētas centrs pavisam netālu :)

Par dzīvi ļoti dziļos laukos vēl nesen izšķīros, ka nē un nē, neesmu pieķērusi sevi to nožēlojam, bet nu kas zina kā būtu bijis labāk .. dzīvoklī gan sevi iedomāties nevaru, nē. :)

Esmu uzaugusi nelielā ciematā (~800 cilvēku tur ir), ļoti tuvu mazpilsētai (5min brauciens).
Ar to vietu un vēl ar saviem laukiem (pie vecmammas) saistās visforšākās atmiņas. Nevaru iztēloties, kā tas būtu, ja būtu uzaugusi Rīgā.
Rīgā nav slikti, bet vairāk saista dzīve mazpilsētā. Nezinu, kā dzīvē būs lemts, bet vecumā es labprāt atgrieztos tur.

vai laukos, ar garāku ceļu līdz skolai, vai vispār mājskološanu

Latvija nav tik liela, ka bērnam nebūtu iespējas no laukiem tikt uz skolu ;)

Esmu tikai par pilsētu, savādāku variantu nemaz nepieļauju.

Pilsēta. Laukos piekristu dzīvot tikai vasarā, un arī - tikai tad, ja ir duša un visas iespējamās ērtības. Pati nāku no mazpilsētas, tur man dziļi riebās un tagad nelabprāt apciemoju vecākus - nepatīkama vide, pilns ar tenkotājiem un pilnīga garlaicība, nav ko darīt. Pazīstu cilvēkus, kuri ir sajūsmā par dzīvi tur, bet man ar viņiem nav pa ceļam.

Dzimusi rīdziniece, bet dzīvoju pierīgā un tad 9 gadus Rīgas pilsētas Centrā, tagad divus gadus dzīvoju pie Rīgas robežas, blakus mežs, ezers, svaigs gaiss un līdz Rīgas Centram, kad nav sastrēgums 15min.ar auto un līdz Alfai 6min. Perfekta vieta un Rīgas Centrā dzīvot negribētu vispār. Ļoti patīk svaigais gaiss, aura un tas, ka visur var ātri aizbraukt. Bez vietas, kur dzīvoju pattreiz patīk vēl Langstiņi...,bet tie ir 3km tālāk no Rīgas..

Sienu nešķūrēju, zāli pati nepļauju. Apkure - gāzes. Dzīvoju bez raizēm.

Esmu apgreidojusies no dziļiem laukiem līdz mazpilsētai, tad līdz galvaspilsētai, tad līdz Londonai. Nav tā, ka vienā vai vairākās no šīm vietām nu nekad negribētu vairs dzīvot. Gribētu. Bet domāju, ka lielākoties tie ir tādi idilliski sapņi, un es varu dzīvot vienīgi Londonā (tieši no augstākminētajām vietām). Lauki man ir sirdij vistuvākie, taču tie ir tukši, es vientulību nespēju ilgi izturēt. Mazpilsētās nav labu darbu un man nepatīk cilvēku šaurpierainā domāšana. Lai gan abās iepriekšminētajās ir liels pluss - visapkārt ir daba, ir daudz brīva laika, nekādu stresu, un protams mani tas ļoti vilina. Savukārt Rīga ir... nu nekas īpašs godīgi sakot. Mani nedaudz pārsteidz šeit rakstītie komentāri par ''burzmu'' un ''steigu'', jo man Rīga vairāk saistās ar pustukšu, lēnu pilsētu. Londonu es dievinu. Ļoti mīlu dabu, ārkārtīgi, un tās Londonā ir ļoti maz. Taču te ir tāda kultūras dzīve, ko man nekādi ezeri un zaļi kalni un lejas neatsvērs.

Samaara Redz,es ar laukiem saprotu gan lielās lauksaimniecības ar govīm,kūtīm un kartupeļu vagām,gan arī vienkārši māju meža vidū bez visām lauku padarīšanām. Ja tas nav speciāls rajons blakus lielpilsētai,tad tie man skaitās lauki. Arī Tevis ieliktā māja atrodas meža ielokā,tā vismaz var noprast. Slaukt govis un art zemi es nevēlētos. Es vēlētos normālu darbu,normālā pilsētā,bet māju meža vidū,vislabāk ar ezeru blakus un bez kaimiņiem. :)

Man Rīgā viss šķiet bezpersonisks. :(Varbūt pat savā ziņā klišejisks- dzīvoklītis kādā masīvā (Purvciems, Pļavnieki, Zolitūde utt.), uz katra stūra vieni un tie paši veikali, tās pašas izkārtnes, tie paši tramvaji un trolejbusi. Rīgā nekas nav mans, un arī nekad nebūtu, pārāk daudz cilvēku, ar ko to visu dalīt. Toties mana pilsēta ir "mana". Iespējams, nesakarīgi uzrakstīju, bet tā es jūtos.
Es, piemēram, negribētu, lai mani bērni izaug Rīgas centrā, kur nav zaļas zāles, kur spēlēties, nevar darīt blēņas, visapkārt mašīnas, uz skolu jābrauc ar 3 trolejbusiem, brr. Fuj. Kādu laika periodu iespējams, bet ne visu laiku, un kur nu vēl teikt, ka tas ir forši. Tas nav man. :) Turklāt mans sapnis ir labradors, domāju, ka viņam labāk patiks svaigs gaiss, upe un meži apkārt :)
Par kultūru un tukšpaurību laukos... Katrā ziņā, es eju uz teātra izrādēm, kino, brančiem biežāk nekā daža laba rīdziniece, un man apkārt ir gluži jauki un izglītoti cilvēki. :) Nevajag domāt, ka dzīve kūsā tikai Rīgā. Manā kultūras namā bieži brauc teātri ar viesizrādēm, ir arī koncerti un ļoti jaukas "pasēdēšanas" vietas.
Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc brīvdienās lielveikalos ir tik pilns, bet laikam ir tā, ka brīvdienās, lai nebūtu jāsēž dzīvoklī, pilsētnieki iet šturmēt veikalus:D

Es gribu māju. Man ir veca dvēsele :D Es jau tagad iedomājos, ka rušinos pa savām dārzeņu vagām. :D Pilsētā ir jauki, bet par maz dabiskuma. Diezgan līdzīgu vīziju jau uzbūra Nazis, tikai apdomātu iespēju kaut kā izbīdīt biznesu laukos, nu ne dziļos, protams. Uzceltu viesu māju. Lai nav jābrauc katru dienu uz pilsētu strādāt. Bet tas viss ir tādā sapņa līmenī, šaubos, vai izdosies realizēt. Varbūt tikai to, ka būs mājā piepilsētā.

Es dzivoju laukos.. :)
strādāju pilsētā..
man patīk..ja man visu laiku butu japavada pilseta es sajuktu pratā :D

Pilsētā.
Lielākā laimes bija pēc 12.klases pabeigšanas sākt dzīvot Rīgā. Sapņoju par ko kopš bērnības :)

Man te patīk...viss :) Daudz cilvēku, daudz auto, dzīvība, pilsētas steiga.. Man patiktu pat dzīvot centrā, kad naktīs dzirdami auto, agri no rīta sab transports.. Patīk tā pilsētas sajūta! Viss ir kustībā. Plašums. Neviens uz ielas mani nepazīst (atšķirībā no mazpilsētām)

Un ērtības - te ir VISS :) kino, veikali, sporta zāles, ārsti, izklaide..

Varbūt ap 50 gadiem gribētu māju, tikai netālu no Rīgas. Bet pagaidām man sirdī ir lielpilsēta :)

Kad aizbraucu uz savām vecāku mājām jūtos tā, itkā laiks būtu apstājies - visapkārt klusums, kā iekrītot laika bedrē. Nekas nenotiek. Arī pilsētā ap plkst 17iem ielas pilnīgi tukšas, viss kā izslaucīts. ir tikai māja, dārzs. Ilgstoši tā dzīvojot es varētu sajukt prātā :D

Izaugusi esmu mazpilsētā, satiku savu vīru un pārcēlos uz pilsētu, tuvu pie Rīgas.Mums ir sapnis par mājiņu.Man pilsētā kādā no privātmāju rajoniem, viņam mazpilsētā, no kurienes esmu nākusi :D Tagad mums ir šaurs dzīvoklītis, 3iem te nav diez cik ērti, tā vai tā būs jādomā par apstākļu maiņu.Dziļos laukos nespētu dzīvot, esmu paslinka, man sāp mugura no lauku darbiem, nerunāsim par iešanām kūtīs u.c.:D Bet siltumnīcā izaudzēt tomātus ģimenes vajadzībām varētu :)

Tikai Rīga. Sliktākā gadienā dziļi lauki. Tikai ne mazpilsēta.ka nav kazai piena , tad nav!

Nsmu ne pilsētniece, ne lauciniece :) man patīk abi varianti.

Uzaugu mazpilsētā, bet daudzstāvu mājā, dzīvoklī ar visām ērtībām. Nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot kādā tipiskā lauku mājā ar sauso tualeti ārā, brr. Labi iekārtota privātmāja ar visām ērtībām jau būtu ok, bet noteikti ne dziļos laukos. Rušināties dārzā nekad nav paticis un droši vien nekad arī nepatiks. No vienas puses tāpēc ir labi dzīvot pilsētā, man patīk Rīgā it kā. Tāpēc, ka šeit ir viss - aktivitāte, draugi, pasākumi, skaistie parki un Brīvības piemineklis. Bet kādreiz gribētu dzīvot Kuldīgā - man šķiet, tā ir pilsēta, kam pieder mana sirds, lai gan esmu bijusi tur tikai reizi dzīvē. :) Šaubos gan, ka spētu atteikties no tā, kas ir Rīgā, bet uz vecumu varbūt.

Braukt ciemos pie draugiem uz lauku mājām, pirti uz vairākām dienām gan ļoti patīk. Plašums, svaigs gaiss un daba! (l)

Mani pārsteidz, ka tik daudzi vēl joprojām uzskata, ka lauki - tas uzreiz nozīmē sausā tualete, auksts ūdens, nekādas ērtības, kūtis, lopi, kartupeļu vagas, lauku darbi no rīta līdz vakaram. Jājautā, vai jūs vispār laukos esat bijušas vai tikai dzirdējušas kaut kādus baisus nostāstus par dzīvi laukos. :D Es esmu dzīvojusi laukos diezgan ilgi un man nav bijis nekā, no tā ko minēju. Dzīvoju skaistā mājā ar visām ērtībām, arī dārzu, protams, bet tur nebija jāsēž vagā no rīta līdz vakaram.
Tāpēc man laukos patīk. Tiesa, mīnus gan ir tas, ka tur nav cilvēku, bet man vajag cilvēkus apkārt un rosību. Neesmu arī pārliecināta, vai vēlētos visu dzīvi nodzīvot Rīgā, jo, lai gan daudz kas man tur patīk, tomēr daudzi Rīgas mikrorajoni manī izraisa riebumu.
Tā kā man būs kārtīgi jāapdomā, pirms izlemšu, kur vēlos dzīvot.

Dzīvoju Latvijā 4.lielākās pilsētas nomalē! :D
Strādāju Rīgā, ceļš - 40 km!

Man ļoti patīk! Brīvdienu rītos, dzerot virtuvē kafiju, varu stirnas aiz loga vērot!
Patīk tas miers un klusums, tajā pat laikā pilsētas tuvums! Ideāla vieta, lai bērnus audzinātu :D 5-10 min braucienā bērnudārzs, skola, slimnīca..
Patīk tā sajūta, ka kaimiņi nav 20cm biezas sienas attālumā!

Un dzīve ir nesalīdzināmi lētāka, kā dzīvojot Rīgā!!


Pati uzaugu mazpilsētā (~9 tūkst.iedzīvotāji), tāpēc sevi par pilsētnieci neuzskatu!

Esmu dzimusi Rīgā, bet pusi dzīves nodzīvoju mazā lauku miestā, tā kā zinu, ko nozīmē māja laukos un visi lauku darbi... :) Tgd esmu atpakaļ Rīgā jau kādu laiku, dzīvoju Pārdaugavā. Domāju, ka labprāt dzīvotu ārpus Rīgas, pieņemsim Mārupē, kur ir privātmāju rajons. Bet nu galīgi laukos tomēr nē, ravēt un stādīt kko man īpaši negribas, visa bērnība pagāja to darot. Varbūt varētu sastādīt puķes, bet tas būtu lielākais sasniegums! Vecumdienas vēlos pavadīt Šveicē, kkur kalnos, neko nedarot :D

interesanti zināt, vai šeit ir vel kāda tāda kā es, kura dievina laukus, ienīst dzīvi pilsētā, ar prieku iet uz kūti, slauc govis, skalda maklu un citus lauku darbus?? tiesaam esmu vieniigaa taada palikusi?