Visas autores vēlmes un sajūtas ir normālas. Es, piemēram, grūtnieces statusā jutos neērti, stāvoklis un vēders mani mulsināja. Tas nenozīmē, ka bērns bija nevēlams vai kādas citas muļķības. Vienkārši arī sabiedrības attieksme ir savādāka, to labi jūt. Skaidrs, ka grūtnieces pievelk skatienus un sarunas, ko tik nenācās man klausīties! Dažas pat nāca klāt un bezmazvai raudāja, kur es tik jauna ar bērnu, mācīties nu jau nevarēšu. Beigās vispār prasīja, kā mani īsti saucot :D Es zinu, ka mazā pilsētā visiem ir darīšana gar tavu ģimeni, te vienkārši nostrādā sargāšanas instinkts.
Par vīriem runājot - daudzreiz esmu dzirdējusi, ka vīrieši runājot, ka pirms mazuļa piedzimšanas vajagot iztusēties, jo vēlāk jau nevarēs. Man vienmēr tas likās ļoti rupji pret grūtniecēm. Jo viņām JAU nevar ballēties kā parasti, neviens arī nepiedāvā. Tādēļ savam vīram skaidri un gaiši liku noprast, ka bērnu gaidām MĒS, un viņam jāatbild par ģimeni, tādēļ mana pašsajūta ir primāra. Augstākais stulbums ir teikt, ka vīrietim jāļauj tusēties, savādāk paliksi vientuļā māte. Autore, Tu neesi slikta, arī Tavs vīrs nav! Viņam vienkārši jāpaskaidro, ka pārmaiņas jau ir notikušas. Izrunājaties. Kolīdz būsi pārliecināta topošajā tēvā, būs miers mājās. Vēlu veiksmi! :)