Viela pārdomām man, tēma diskusijai - Jums...
Tātad: mirkļa vājums/fantāzijas/sajūtu virpulis un stabilitāte/kopīgi plāni/u.tml. - vai ir vērts otro iemainīt pret pirmo?
Kā nepadoties šīm izjūtām, kas šķietami mierīgajā ikdienas dzīvē iezogas kā zibens bulta un visu sagriež kājām gaisā (bet tikai sajūtu līmenī, tā, ka ārēji nekas nav pamanāms)? Vai tas pāriet tik pat ātri, cik uznāk?
Tēma pārdomām, jo šādi nav bijis. Jūtu, ka robeža "visu vai neko" ir trausla.. un negribētos pēc tam pirkstos kost mirkļa vājuma dēļ.. Kā, esot attiecībās, nepieļaut tādus kārdinājumus vai vismaz kā tiem veiksmīgi turēties pretī?
Vai tas ir normāli, ka stabilās, mīlošās attiecībās ar mani tā notiek?
Dalaties pārdomās :)
1
