Izskrēju gabaliņu, uzreiz tāds žirgtums atgriezās kaulos, savādāk vakar apgrozījos 4m rādiusā no dīvāna. :D
Zakji, paldies, par atsauci, došos šodien lūkot Staro Rīga, apskatīšos Tevis minēto objektu noteikti.
Par apātiju - katram ir sliktas dienas, bet ieslīgt ilgstoši tādā stāvoklī - jaunībā, šķiet ļoti, ļoti nepareizi.
Es jūtos nomākta par domu vien, ka ilgāk kā 1-2 dienas paskumstu, tad vienkārši ir jāsaka stop tādām domām, emocijām, tas nekam neder, tas nav produktīvi, tam nav jēgas..
Ja kaut ko var mainīti, tad tas ir jādara, varbūt ir jāapstājas, ja nav iekāriens trenēties vai darīt citas lietas, reizēm arī tas palīdz. Nevar jau skriet visu laiku kaut kur, īpaši ņemot vērā, ka tas nesniedz prieku. Dzīvei ir jārada prieks, dzīves baudījums ir pats svarīgākais no visa, ja nē, tad kas sniegs to labo sajūtu?
Atsaucoties uz Rūū komentāru, šis monologs bija.