Tev nav tā, jo vairāk Tu izproti un studē cilvēku anatomijas procesus, jo profesionālāka Tu paliec, respektīvi, neļauj emocijām pār sevi valdīt? Manuprāt, būt ārstam tā ir liela māksla, tā būtu liela traģēdija, ja ārsts katra pacienta "stāstu" izlaistu caur sevi.
Tieši otrādi, uz papīra viss tiek pasniegts tik ideāli un atrisināms, bet ,ka nākas realitāte saskarties, tas ir divas atšķirīgas lietas. Šeit varu minēt piemēru, ka man ir kursabiedrs, izcils 9-nieks, visur , izprot procesus un visu pārējo ideāli. Kad viņam nācās saskarties ar realitāti,piemēram, primitīvi novērtēt asinsspiedienu un aprakstīt, viņa pacientam uzrādijas 50/30 tāds pulss pat nav, ja tāds būtu, tur formalīnā cilvēkam jāgūļ. Un viņš mierīgi aprakstija, ka novērojama tur, kaut kāda patoloģija, nenovērtējot vēl ārpusējos faktorus. Pieredze+Prakse , baigi norūda, tapēc bieži uzturos un strādāju uzņemšana. Ļoti individuāli gadījumi un tad atliek reaģet nevis kā pēc grāmatas, bet saliekot kopā prātu ar to iegūto informāciju.
Man pret pieaugušiem cilvēkiem, jeb pacientiem ir 0 emociju, varu izdarīt, kas nepieciešams, bet ,ja ko man no sirds ir pateikušo, personīgi, tad esmu mazliet iekritusi sirsniņa, piemēram, onkulīti veda uz nierakmeņu operāciju, kad viņu ieveda , es ar viņu papļāpāju, nomierināju , viņš pirms operācijas man paņema roku un teica ,ka emsu viņa sargenģelītis. Tādi gadījumi , man ir izraisījuši emocijas.
Bet ar laiku jau noslīpējas. Kas attiecas uz bērniem, nevaru iemantot sevī bezpersoniskumu, nereti pediatres un bērnu ķirurgi ir vecmeitas/vecpuiši. Vieglāk to darbu darīt.
2310
