Bērni

Ik pa briidim galvaa maljas domas par adopciju... Laikam jau nesanjemshos shim solim nekad, bet gribeetos kaadam tomeer paliidzeet...

es nespeetu adopteet. neesmu drosha, ka speetu miileet sveshu beernu kaa savu

Es pievienojos tām, kuras nespētu adoptēt. Vismaz normālos apstākļos, kad varētu pati dzemdēt. Žēl jau ir to bērnu, bet neesot pārliecinātai, ka spēšu viņu no visas sirds mīlēt, tas neliekas godīgi pret to mazo dvēselīti.

Runaajot veel par adopciju, agraak man bija doma njemt ziidaini un audzinaat kaa savu, tachu tad ir vesela rinda ar visvisaadaam iespeejamaam probleemaam un gruutiibaam + veel arii manai miilestiibai ir jaabuut kaa pret savu miesiigo, kas arii var rezultaataa izraadiities sarezhgjiiti, ja beerns nebuus gluzhi tik labinjsh kaa es veeleetos... Peedeejaa laikaa saaku domaat par krietni vecaaka beerna adopciju. Nevis lai dotu savu miilestiibu (to, protams arii, bet tas jau buutu savaadaak), bet lai vienkaarshi cilveekam paliidzeetu ar to, ka vinjam ir kaads uz ko var paljauties, kaads, kursh atbalsta, ir blakus un paliidz. Respektiivi - vinjsh pats buus atbildiigs par to, cik siltas buus muusu attieciibas, tachu vinjam vienmeer buus maajas, kuraas varees atgriezties. Kaut kaa taa... Iespeejams veel peec laika manas domas atkal vareetu mainiities...

Man bērni nepatīk un vēlmi pēc tiem neizjūtu. Bet pieļauju, ka kaut kad viens varētu būt.

To, ka man būs vismaz 2 bērni vienmēr zināju, bet tagad, kad 2 puikas ir, tad šķiet, ka pēc gadiem 3-4 varētu arī trešo un ar vīrieti mums domas sakrīt šajā jautājumā.

Un cik esam ar vīrieti par adopciju runājuši - it kā šķita, ka kādreiz varētu, bet neviens no mums nav drošs, ka spētu to bērnu mīlēt tāpat kā savus, tāpēc doma atmesta.

Gribētu 2 bērnus, vīrs grib 3. Man draud dvīņi, bet nu ceru, ka nebūs :D Negribētu.
Adoptēt laikam nevarētu, nav man tādas patikas pret svešiem bērniem.

Vsp jau tā kā vajadzētu sāk domāt par to, bet man ir nenormālas bailes no dzemdībām un visa tā :( Esmu cilvēks, kurš ģibst pie asins nodošanas un zinot, ka man būs ķeizargrieziens...Dievs pasarg!
Pati vienmēr esmu gribējusi divus, jo biju vidējais bērns ģimenē un bieži jutos slikti, jo šķita, ka mazākais ir mazākais un vecākais ir vecākais, bet es?!
Taču draugs gribētu vsm piecus.:D Teicu, ja viņš dzemdēs, tad aiziet! :D
Domāju, ka mums būs trīs...Jo to mums abiem norāda dzīves līnija! :)

Ak, jā, un vēl es gribu pirmo puiku un otro meiteni, ar vecumu starpību kādi 3 gadi :)

Te nu manas vēlmes sakrita ar realitāti-viens bērns.

Vsp jau tā kā vajadzētu sāk domāt par to, bet man ir nenormālas bailes no dzemdībām un visa tā

Man tas pats, nezinu, kā to pārdzīvošu. Man riebjas ārsti, operācijas nekad nav bijušas, slimnīcās neesmu bijusi un ne ar ko smagu slimojusi neesmu, pat lauzts nekas nav bijis. Nezinu kā to izturēšu, man tiešām būs panika laikam :D

Agrāk uzskatīju, ka nebūs bērnu vispār, tad radās doma, ka tomēr vajadzētu un tas nu ir piepildījies. Par to, vai un kad gribētu nākamo bērnu, domu nav- kā būs, tā būs, ja vairs nebūs- arī forši- jebkuriem apstākļiem savi plusi. Vienīgā doma, kad mainījusies pēc bērna piedzimšanas, ka vairāku bērnu gadījumā gribētu, lai viņiem būtu liela gadu starpība, pat nezinu, kādēļ, bet dienā, kad meita piedzima, izdomāju, ka nākamo ne ātrāk kā pēc 7 gadiem. :D

Mana mamma saka tā - viens bērns nav bērns, bet spēlīte, divi bērni ir pusbērns :D Gribu daudzbērnu ģimeni, tas ir 3 bērnus. Viens ir, izskatās, ka otrs arī drīz būs, bet pēc šī atelpošos. Grūtniecība man nepatīk, pirmā vēl ir kā jauns piedzīvojums, bet otra kā krusts. Turklāt jau sākums ir visai riebīgs, un gribas ātrāk savest sevi kārtībā un pilnveidoties kā personai. Domu līmenī būtu jau nekas dabūt reizē dvīņus, bet realitātē - uuuuuuj, nē.. Drošāk pa vienam to lietu darīt :D
Par adopciju, jā, domājusi esmu, un no seniem laikiem. Bet tā ir tik smalka lieta, kuru nedarīsi 'ķeksīša' pēc, t.i. paņemt laba darba dēļ. Pirmkārt, tiešām tas ir jāgrib Abiem. Mans vīrs nelabprāt tādu domu pieļauj. Otrkārt, jābūt sagatavotiem un patstāvīgiem. Mana vecuma dēļ diezin vai kāds ļaus man adoptēt cilvēku. Nav jau tā, ka tos bērnus kuram katram met pakaļ. Jāmeklē bērns, kurš der konkrētai ģimenei. Laikam tomēr jāiegūst pieredze ar savējiem, lai morāli spētu tikt galā ar ne sevis dzemdētu. Vēl mani ļoti biedē adaptācija - kā mani un bērnunama bērni pieņems viens otru. Arī sabiedrības ietekme. Ja es ņemtu bērnu, tad visdrīzāk pēc iespējas mazākā vecumā. Negribu, lai mans bērns (jo viņš būs mans) dabūtu ciest bērnunamā ilgstošu laiku. Te vēl problēma rodas - teikt vai nē, ka viņš ir adoptēts? Domāju, dzīve rādīs, kā mums beigu beigās būs.
Ak, nu gan izvērsos.. Bet vakar naktī pat stipri apraudājos par šo. Saņēmu aicinājumu ziedot bērnunamam, kur dzīvo mazuļi līdz 4 gadu vecumam. Ļoti vajadzīgi pampersi, valsts finansējums atvēl katram vien dažus dienā, tāpēc dupsīši iekaisuši, vajadzīgi arī krēmi, grāmatiņas, apavi.. Ziedojums man nekādu gandarījumu nedod, gribas visus mazuļus paņemt. Nolādu tos, kas spēj atstāt savus bērniņus!

Man bērnu nav, negribu, vismaz pagaidām neko saistošu tajā visā nesaskatu. Vīrs ar to ir mierā, dažreiz gan kādu joku par šo tēmu izmet, bet tā ir forši divatā.

Protams, esmu domājusi par bērniem teorētiskā līmenī, bet tad ir tā, ka vairāk par vienu negribētos, bet tad atkal šķiet, ka vienam bērnam būt ir kaut kā jocīgi, nu vismaz es esmu augusi ar māsu un brāli un man negribētos, ka manam bērnam jāaug vienam. Nu, bet tad atkal-es negribētu vairākus bērnus, tāds apburtais loks. Tāpēc labāk nevajag man vispār :)

Bērnu vēl nav un nevarētu teikt, ka arī gribētu tos. Tomēr ja kaut kad pārdomāšu vai arī "gadīsies", tad noteikti taisītu vismaz trīs.
Vismaz ar šī brīža domāšanu - vairāk par diviem dzemdēt negribētu, pārējos labprātāk adoptētu.

vienmēr esmu gribējusi daudz bērnus. 3-5 esmu ari nobriedusi adoptācijai. Bērni ir patiesi vienīgā vērtība.
BET ļoti, ļoti daudz ir atkarīgs no cilvēka, kas tev ir blakus, tiešām ļoti daudz.

Gribu vismaz 2 bērnus, labāk 3, varbūt pat 4.
Tiešām ļoti gribu lielu ģimeni, ceru, ka manam brālim un drauga māsai arī būs bērni, lai maniem bērniem būtu brālēnu un māsīcas.
Mēs ar brāli esam divi vien - nav ne brālēnu, ne māsīcu, vecāki ir vienīgie bērni, kopumā man ir maza ģimenīte, tāpēc mans sapnis ir liela ģimene.
Pagaidām man vēl nav neviena bērna, bet plānā ir pēc kāda gada pie tā sākt strādāt. Jāsāk ar vienu un tad jau redzēs - varbūt domas mainīsies.

Pašlaik bērnu nav, bet notekti gribu vismaz 2 vai 3 bērnus.
Jo plašāka ģimene , jo labāk. Esmu bijusi vienīgais bērns ģimenē, līdz ar to neesmu to izbaudījusi , dalīšanās prieku un pamatīgu dzīvesprieku, visas kaušanās , māsu brāļu likstas. Nav svarīgi, kāds būtu dzimums bērnam, jo galvenais, lai savs bērniņš, kaut esmu rez esmu apsvērusi iespēju, būšu viena, adoptēšu un dzīvošu bērniem.
Runājot par lielām ģimenēm, esmu skatījusies uz tādām ģimenēm, ar prieka pilnām acīm, ka noteikti , ja man tāda nebija, man tāda būs ar maniem bērniem, ko es noteikt lutināšu, jo dievinu no visas sirds bērnus. Mana motivācija.

Es kaut kā sevi redzu kā dēla māti pamatā (neesmu diezko emocionāla, pļāpīga utt.), bet dzīve jau ievieš savas korekcijas. Atceros kā vēl pirms gadiem bļaustījos, ka negribu vispār bērnus, nedod dievs tādi debīli vējā izteikti vārdi piepildās. tfu,tfu,tfu.

Uhh, ja tā padomā dēliņš tik forši- izdaudzināt par kārtīgu un īstu vīrieti (manā izpratnē)! (l)

Man vienmēr "ideālas" ģimenes šķitušas tās, kur ir divi bērni ar ļoti mazu gadu starpību. Tā kā pašai ģimenē ir 9-25 gadu starpība starp atvasēm, man lielās gadu starpības nepārāk.