Anoreksija

teiksu velreiz badosanaaas nav anoreksija

Anoreksija ir apetītes trūkums vai nespēja ēst. Tam nav nekāds sakars ar vainas apziņu vai kkādu tauku redzēšanu. Ja reiz gribi dirst tad arī pati kko iemācies, ir at''skirība starp anorexia un anorexia nervosa.

Tas ir apsveicami, ja meitene ir apmierināta ar sevi, bet, ja izskats jau kļuvis biedējošs . .

Neons
Tur jau tā lieta, ka nekur nekas nav par daudz, tas stulbās domas ir tikai tad, kad iedomājos, ka varētu kaut vai ābolu uzgrauzt. Visu pārējo laiku es saprotu, ka viss ir kārtībā, ka esmu izkritusies nedaudz un tā, bet tajā brīdī neko nevaru mainīt. Un tšs domas par to nelaimīgo ābolu paliek tikai domu līmenī, tā vietā atkal ir kārtējā kafijas krūze un viss.

http://www.ldusa.lv/lat/viss-par-uzturu/esanas-traucejumi-32/anoreksija

Es labprāt uzzinātu, kā saslimt ar anoreksiju? Citādi drīz sākšu velties.

Es labprāt uzzinātu, kā saslimt ar anoreksiju

Tu labāk ceri, ka nekad neuzzināsi. Šādus vārdus vispār nekad nevajag pār lūpām spļaut.

jo viņiem tā ir tikai izsplāuta frāze, kamēr otram tas iesēžas atmiņā un var sagandēt visu dzīvi, tāpēc man tagad ir ļoti, ļoti grūti noticēt tam, ka savējam esmu ideāla.

Jocīgi, Tu apzinies, ka kādam tā ir tikai izspļauta frāze, tāpat domā par to un ņem pie sirds !?

Es labprāt uzzinātu, kā saslimt ar anoreksiju?

ar šādām lietām labāk nejokot. Veselība ir vissvarīgākais, kas mums pieder..

weee jā, lai cik jocīgi tas arī neizklausītos.

Es labprāt uzzinātu, kā saslimt ar anoreksiju? Citādi drīz sākšu velties.

hmm... you can google that :)

MADasaHatter - un kā tev tagad ar svaru? kad esi tikusi pāri šīm slimībām.Nav tā, ka vielmaiņa nekustīga vai ļoti pieņēmies svarā?

Visu laiku esmu bijusi ļoti tieva. Vienkārši tāda iedzimtība. Visi radi arī ļoti kaulaini. Lai arī cik es ēstu, es nekad mūžā nesvēru vairāk par 47 kg. (Tagad 46) 17 gados, būdama 170 cm, svēru 46 kg. Visi vienmēr apbrīnoja, ka biju ļoti slaida. Tad aizvien biežāk un biežāk sāka uznākt domas, ka varētu notievēt vēl. Līdz tiem 44-45 kilogramiem. Tā arī sāku ēst mazāk un mazāk. Aizvien vairāk sāku uztraukties par augumu. Un pāris mēnešu laikā man parādījās bulīmija. Pārāk stipri uz to ieceklējos, bet no ēdiena atteikties nevarēju. Tā kā, kā jau pieminēju, es varu ēst cik vien vēlos, bet vienalga svarā nepieņemšos, man bija ļoti daudzi periodi. Kādu laiku uznāca ēšanas lēkmes un ēdu visu, kas pagadās. Svars vienalga nemainījās. Bet pēc katras tādas ēšanas lēkmes man sekoja vainas apziņa par to, ko darīju ar sevi, un biju sākusi neēst. Tieši šajos mirkļos, kad neēdu, svars strauji samazinājās. Respektīvi bija tā, ka es ar katru badošanos, kas tuprinājās apmēram nedēļu, nometu pa 0,5-1 kg. Un pēc pāris nedēļām, kad beidzās kārtējais rīšanas laiks, atkal tievēju un kilogrami gāja mīnusā vēl vairāk. Un tā pa periodiem kādu mēnešus 6. Beigās svēru tikai 40 kg. Kad draugs bija uzzinājis par šo, uzreiz kontrolēja ēdiena daudzumu un katru dienu atkārtoja, ka esmu skaista un ar perfektu augumu. Tikai pateicoties viņam arī izārstējos. Skaidri apzinos, ka bez viņa es netiktu tam pāri.

Anoreksija man noteikti nav bijusi un arī nebūs, jo nevaru dzīvot bez ēdiena :D

bet kkādas trulas domas galvā ir nākušas, ka var ēst vēl mazāk, vēl mazāk, jo var taču būt arī tievāka. sanāca, ka saslimu ar vēdera vīrusu un 2 nedēļas normāli nevarēju ieēst. nokritos uz 46/47 kg 162cm). Cipars svaros man patika, bet vaigi iekrituši, zem acīm melnie riņķi, apkārtējie jau sāka sprēgāt par anoreksiju. Pazuda man MR. Bet vienalga man pašai likās, ka varētu būt vēl tievāka, jo ne tā riepiņa, ne ciskas nekur nebija pazudušas :D Tad sāku domāt, ka man laikam jāsver kādi 42 kg, lai sev patiktu :D

bet nu es vnk nevaru neko neēst :D sāku atkal ēst daudz maz normāli. nu svars turas 50-53 kg it kā normāli (bet tā riepa un ciskas) :D) bet nu vnk mēģinu sportot, kad ir brīvs laiks, un cenšos ēst daudz maz veselīgi, lai, galvenais, nekļūtu lielāka :D

Tad Tev Lainee, bija otrādi - Tu netievēji tāpēc, ka citi teica, ka esi resna, bet tāpēc, ka tieva./cik daudz - ka! :D /

Bet kā tad ir šiem cilvēkiem? Vai tiešām vispār neēd vai arī vienu ābolu dienā un viss? Ja man gribas ēst un tuvākajā laikā neēdu, man rauj uz augšu. Pubertātes laikā, vienu dienu dzēru tikai ūdeni/tas gan nebija svara dēļ/ un pamodos agri no rīta, jo tik ļoti rāva uz augšu, ka podā bik izvēmu kuņģa skābi./zaļā krāsā/

Jocīgi, Tu apzinies, ka kādam tā ir tikai izspļauta frāze, tāpat domā par to un ņem pie sirds !?

ES atkal sapratubto ta, ka tas kurs izsaka kko negativi par otru, tikpat atri to auzmirst, bet to , kuru aizvainoja, tas iesezas dzili sirsnina un rodas ta neparlieciba par sevi,kompleksi pat, ja tie ir nepamatoti. Un jo vieglak ir iedragat teenagera psihi, pasakot, ka izskatas pec resnas,nesmukas cukas. Un ja vel to vairakkart atkarto.

gabrieela, es nesveros vairs taadel nezinu peec apkartmeeriem 34/6 kaa kuram bkseem.. ir ok.

arvien eeedu salidzinosi maz. en riju, ne badojos.

Ak, vai! Nu kur vispaar logjika tieveet veel vairaak, ja jau taapat visi izsaka pieziimi par tievumu (iespeejams pat paarlieku lielu)?...

Neons, uzmanības trūkums.

Neons Pazinu reiz tādu meiteni. Viņai vienkārši likās, ka ir baigais malacis, jo uztvēra tos kā komplimentus. Pārgāja totālā galējībā.

Periodiski uznāk kaut kādi.. sliktumi, ka varu neēst, pārtikt no ūdens un saujas ar .. kaut ko. Kādu augli.. Tad vēl uznak vemšanas (ne tīši izraisītās, bet ķermenis atgrūž barību) no tā, ka kaut ko cenšos iedabut, pēc tam pārdzīvoju, ka ēdiens vējā, līdz ar to atkal uznāk ''nafig vispār tad ēst''. Un slikti no skata uz ēdienu paliek.. bet pārsvarā ir periodi, kad ļoti garšo ēst, bet joprjām mēdz būt slikti. :D Esmu līdzsvarā un neuzskatu, ka man būtu problēmas, tapēc, ka ēst man patīk un garšo. Pēc skata normāls cilvēks.