Ja tev gadiem saka, ka esi neglīta, par resnu/tievu, par garu/īsu un vispār brīnies, ka spoguļi neplīst no tā, ka paskaties. Tad ir ļoti grūti noticēt, kad tev saka, ka esi skaista, ka esi ideāla.
šo es piedzīvoju vairākus gadus no vietas. Vispār es nesaprotu, kā cilvēki var tā tiekt, jo viņiem tā ir tikai izsplāuta frāze, kamēr otram tas iesēžas atmiņā un var sagandēt visu dzīvi, tāpēc man tagad ir ļoti, ļoti grūti noticēt tam, ka savējam esmu ideāla. Man visu laiku liekas, ka viņš melo un saka to tikai tāpēc, ka tā ir jāsaka un viss. Ļoti smagi.
Bet par to ēšanu/neēšanu man godīgi tagad ir tāds periods, bet nav slimības līmenī. Nav tā, ka neēdu un nav tā, ka pierijos. Ļoti daudz patērēju kafiju,tāpēc tas kuņģis visu laiku ir pilns un man dienā var pietikt ar diviem mandarīniem, lai es jau justos pārēdusies. Atzīšos, esmu pat pēc tiem augļiem skrējusi uz tualeti, laikam jau man galviņā kaut kas nav kārtībā. Neuzskatu sevi par slaidu, bet par resnu arī nē, lai gan esmu piefiksējusi, ka pēdējā laikā, kad domāju uzēst kaut ko, es vispirms aizeju pie spoguļa, miljons reizes dienā sveros un prātā sāk ložņāt doma, ka nedrīkst ēst - Tev tur tas ir par daudz un tur arī par daudz, tāpēc nevajag. Un man nepalīdz neviens komentārs no cilvēkiem, ka esmu izkritusies utt, tas vienkārši liekas mazsvarīgi, ka es pat neklausos.
782
