Anoreksija

Madasahatter

Par laimi, man pārāk garšo ēst, lai man draudētu anoreksija... :D

Jā, viņa.

Šeit daudzas jau ir nevis uz anoreksijas robežas, bet slimo ar ortoreksiju. :D Ja pareizi uzrakstīju. :D

Ieguglēju ortorexia. Nemaz nezināju tādu nosaukumu.

RedColour A cik Tev gadu un augums cik garš ?

pining, man nav neviena no šīm slimībām! :D Un nekad nav bijušas.

man ir bijusas abas. tagad +/- censos est veseligi.


svaru nezinu, jo baterija nav un neesmu pirkusi.

Man ir bijušas ļoti vieglā formā abas.

Par laimi, man pārāk garšo ēst, lai man draudētu anoreksija... :D

Pilnīgi piekrītu! Plus arī nekad neesmu vadījusies pēc tievuma standartiem.

MADasaHatter, kas bija par iemeslu?

Ekstrasensu meitenei iemesls bija tāds, ka vecāki un pārējie radi vēlējās puiku, bet piedzima meitene. Meitene visu bērnību bija puiciska un pat roku laušanās vinnēja puikas. Tas viss ir zemapziņā.

Man velk uz anoreksijas pusi :( Apzinos, ka slikti, bet nevaru sev neko padarit.

REDcOLOUR, saakas jau viss ar vienkaarsaam dieetam (izsleegt visu neveseligo) jo biju diezgan apala..ari aptuvenitie 60kg uz 1.62..gan skolaa, gan gimenes lookaa tiku appcelta par tuklumu. vistraapigakais komentaars bija no pateeva kurs vnk uzbreeca kad lasiju zurnaalu kur uz vaaka tievas modeles un sis teica tu nekad taaad nebusi, vienmer busi resna un nevajadziga. samierinies!

nupirms tam visadi komentari tava pakala ir kaa 3 durvju skapis, ko tu rij un taa.

bet nu jo vairaak kritos, jo vairak bija bail k iesest. trakakaja periodaa, sveeros pirms iedzert udeni, peec udens glaazes, tad histerija uzreiz. ta sversanas gaja vismaz 10x dienaa..un vienmer panika/ tad atvieglojums, atkal panika.

pretigi ka visa dzive tik ap to griezas.


pamats visam- depresija , riebums pret savu kermnei un atstumtiba !

Es neesmu slimojusi, bet kādreiz gribēju slimot un to izsaukt, bet man nesanāca. Iemesls tam, kāpēc gribēju un kāpēc nesanāca, bija tāds, ka aizriju stresu, bēdas, ēdiens ir lielākais mierinājums, stresa noņēmējs. Man bija TIK pretīgi no apēstā (ēdiens -> svara uzņemšana, tāda uzreiz ķēdīte prātā), daudz raudāju, šaustīju sevi pēc tam, kad paēdu, visur liku zīmītes un atgādinājumus "neēst", taču nevarēju atturēties. Jo vairāk domāju, ka samazināšu apēstā daudzumu vai tamlīdzīgi, jo vairāk, uzmācīgāk un nonstopā domāju par ēdienu, gribēju to līdz trauksmei, ja to nedabūju (kaut reāli ēst negribējās).

Tagad es nezinu, ko par to domāju. No vienas puses priecājos, ka neko tādu nedarīju, jo pazīstu ar anoreksiju, bulīmiju slimus cilvēkus un neiet viegli.. No otras puses, ēdiena "pēcgarša" joprojām šad tad parādās. :) Bet nu neesmu šīs slimības mērķauditorija.

Cik esmu mēģinājusi to anoreksiju, nekādi nesanāk - sagribas ēst :D (neuztver personīgi šo joku).

Man atkal laikam ir vienkārši nepareizi skaistuma standarti. Ejot garām veikalu skatlogiem manekeni liekas resni. Diētu sāku kad biju 52 kg uz 164 cm, jo likās, ka ir nedaudz liekā svara, varētu kādus pāris kg nomest, gribēju būt ideāla. kg nākot nost visu laiku liekās, ka vēljoprojām ir par daudz un ka vajag vēl nomest, bail kko apēst, lai tikai tas nenāktu svaram klāt. Cenšos sevi piespiest ēst, bet jūtos vainīga, par to, ka kko apēdu un cenšos dubultot fizisko slodzi.

ar anoreksiju nevar saslimt taa vienkarsi neeedot. taa ir psiholoogiska slimiiba nevis konkreeti apris dienu badosanaas. protams, visbiezaak saakas ar dieetu, tas viss peec laika var attistites. (vainas apzina, parmeriga sversanas, sportosana, stress)

nevar anoeksiju iegut un nesapratisu tas meitenes kuras to velas iegut.

http://Man atkal laikam ir vienkārši nepareizi skaistuma standarti. Ejot garām veikalu skatlogiem manekeni liekas resn



man ari taaa agraak likaas. :D

Pēdējais atgadījums ar ēšanu bija tāds, ka trīs stundu garajā autobusa braucienā man trūka elpas, reiba galva, ļoti sāpēja vēders, aizkrita ausis un citi vd joki visa brauciena garumā, raudāju par to, ka nav ēdiena. Man fiziski negribējās ēst, bet es pirms brauciena biju izprātojusi, ka sākšu mazāk ēst. Prāts tā ieciklējās uz to, ka man VAJADZĒJA dabūt ēdienu.
Tā kā tagad man vieglāk ir vienkārši nedomāt par svara samazināšanu un tamlīdzīgi.. Jo ja sāku domāt, sekot svaram līdzi, tad viss izvēršas daudz sliktāk - iegūstu lielu stresu, rezultātā pierijos daudz vairāk..

Tas nav gluži par tēmu anoreksija/bulīmija, bet par ēdienu gan. :D

Godīgi sakot, skumji man palika, lasot Tavu stāstu. Dikti piekrītu par to, ka jo mazāks svars, jo vairāk uztraucas, ko un cik daudz ēd.