Gita42 Ok, Tevis dēļ. :D
Kopumā jau viss bija super. Uz tiem Ziemassvētkiem mēs visi bijām sapulcējušies kopā. Mūsu ģimene, krustmātes ģimene, krusttēva ģimene, ome u.c., pietam valdīja riktīgākā svētku sajūta. Kad bija pienācis tas mirklis ierasties vecītim, bērni, es tajā skaitā, tika savākti pie dzīvojamās istabas lielā loga, jo redz, kaut kas lidojot mūsu virzienā. Mēs, protams, ticējām arī un centāmies saskatīt, kas tad tur ir, bet īstajā brīdī krustmātes vīrs un krusttēvs, kas bija uzlīduši uz mājas jumta, sāka pa to dauzīt, lai radītu ''kamanu nosēšanās efektus''. Sīkie, protams, sajūsmā, šitādi brīnumi notiek. :D Turpmākās pāris minūtes mēs tikām dzīti no viena loga uz otru, lai redzētu, pa kurieni tad salatētis nāks pie mums iekšā, tikmēr ome tika pārģērbta, aiz drēbēm sastumti spilveni un citi brīnumi. Tad viņai bija jālien kamīnā, kurš bija pietiekami liels, lai vismaz viņas ķermeņa augšdaļa tur iesprauktos. Nonākusi īstajā pozīcijā, viņa deva zīmi, ka var saukt bērnus. Mēs atskrienam, protams, visi bļauj kā redz, vecītis jau paspējis nolaisties pa skursteni un mēs to esam palaiduši garām. Pēc tam arī sākās cirks - omes supertērps ar savu pufīgumu bija labi kamīnā aizķēries un tik viegli vairs ārā tikt nesanāca, pietam, viņai atsevišķās muskuļu grupās sāka raut krampjus un tas izkļūšanas procesu tikai paildzināja, jo nevarēja pakustēties. :D Beigu beigās bērniem deva signālu palīdzēt vecītim un pēc pāris minūšu cīņas tomēr dabūjām to ārā un varējām sākt skaitīt savus pantiņus. :D
Brīnos, ka toreiz nesapratu, ka tā ir ome, jo nu, salavecis diezgan reti prasa bučas pēc pantiņa un dāvanas pasniegšanas, manuprāt.
Sīko brāli gan ļoti gaiņāju, jo ir slinks, tad nu dažreiz esmu ļooti prasīga. Viņš no manis baidās vairāk, nekā no mammas. Es viņu vairak varu savākt un tā. Mamma tak ir mamma - mīl, lutina,piedod! Lielais brālis ir foršs vecpuisis. Pagaidām. 
Bet ko mammīte nezina,tas mammīti nesāpina! :)
11429
