Labrīt!
Šis rīts atstājis nepatīkamu pēcsajūtu. Pa ceļam uz darbu mani uzrunāja onkulītis gados. Parasti es neatsaucos, ja mani uz ielas uzrunā, bet viņš bija tīrās drēbēs, nebija ne iereibis, ne arī kā citādi nepatīkams vai agresīvs. Nodomāju, ka varbūt grib paprasīt ceļu uz kaut kurieni. Un tad viņš man saka - man ir beigusies pensija, vai Jūs man varētu palīdzēt. Es nezinu, vai viņam līdz galam noticēju. Bet man palika tik žēl, ka skaidras naudas man parasti tikpat kā nav. Izvilku visus dzeltenos centus, kas makā bija un atdevu viņam. Un tad atcerējos tepat lasīto stāstu par večuku un viņa sunīti - tur bija minēts, ka večuka pensija ir vien 115 eiro. Ja nu šim vīram ir tāpat? Palika ļoti skumji.
Par pozitīvo - vakar pēc darba nopirku sveci un aizgāju uz 11. novembra krastmalu. Tās ir tik īpašas sajūtas, nolikt savu svecīti lielajā svecīšu jūrā, būt daļai no kaut kā liela un gaiša. Tik feini izskatījās, kā ģimenes ar visiem mazajiem ķipariem, Latvijas karodziņus vicinot, gāja pie pils un meklēja viaslabāko vietu, kur atstāt arī savu mazo gaismiņu.