Sveiki! Varbūt kādai ir līdzīga situācija un var dot padomu?
Pirms kāda laika biju attiecībās 6 gadus.. Viņš bija mana pirmā lielā mīlestība, bet, diemžēl, viss negāja tik skaisti, kā biju plānojusi. Jo vairāk laiks gāja, jo vairāk viņš sāka lietot alkoholu,sākās slimīga greizsirdība, kā rezultātā bija skaļi strīdi..kam vienreiz sekoja roku vicināšana, pēc kā es sapratu, ka kopīga nākotne mums nav iespējama un aizgāju.
Nu jau pagājuši 3 gadi, esmu atvērta jaunām attiecībām, taču kā neveicas tā neveicas.
Ilgākā laika posmā trīs veiksmīgi iesākušās attiecības izgaisa..bez pamatota iemesla, viss bija lieliski, līdz tam, kad mani pameta. Ik reizi centos noskaidrot, kas tam ir bijis par iemeslu, lai arī cik dīvaini nebūtu tās visas beidzās ar frāzi "tu esi pelnījusi kaut ko labāku" (tie bija 3 dažādi cilvēki!). Neesmu jau muļķe, lai nesaprastu, ka tā tik tāda aizbildināšanās vien ir, jo kurš gan būtu tik godkārīgs, lai pamestu savu ideālo sievieti, jo viņa ir pārāk laba :D It kā domāju, ka varbūt man ir pārāk augstas prasības, bet vai tās ir augstas prasības- lai vīrietis sevi kopj, nav slimi greizsirdīgs un viņam ir kādi mērķi šajā dzīvē, nevis diendienā sēž uz dīvāna? Saprotu, ka problēma noteikti ir manī, ne jau velti 3x šādi ir sanācis, nesaprotu, ko es daru nepareizi :D
Un nu man zūd ticība, ka atradīšu to "savējo". Kā iepazīstos ar vīrieti savā galvā jau uzburu ainu, kā viņš no manis aizies...kā lai no jauna notic tam, ka pastāv arī laimīgas un paliekošas attiecības?
Pēc šiem 3 gadījumiem sāku prātot, ka varbūt mans pirmais nebija nemaz tik slikts un ka katram cilvēkam ir mīnusi, un varbūt ar tiem ir jāsamierinās...jo zinu to, ka viņš mani mīl un viņš mani nepametīs. Kā saka- labāk lai tevi mīl, nevis, ka tikai tu mīli.
Gaidīt savu lielisko, vai samierināties ar to, kas ir?
344
