Tiekos ar vīrieti gandrīz gadu. Viņam fizisks darbs, daudz pasūtījumu, nereti strādā ilgāk kā 8h dienā, tādēļ vienmēr noguris. Kad sākām tikties, tad to īsti nemanīju. Tagad gan.
Katru reizi, kad satiekamies, viņš sūdzas, cik noguris ir, ka jau vēls, grib gulēt, vēl tālu līdz mājām jābrauc utt.; uzvedas kūtri. Viņš mani vienmēr visur aicina, es ne ar ko neuzplijos. Un tad viņš nāk uz tikšanos šādā stāvoklī.
Es vienmēr, pat tad kad pati esmu ļoti nogurusi, cenšos daudz smaidīt, jokot, nebūt pasīva, un tas viņam arī paceļ garastāvokli. Bet man tas sāk arvien vairāk apnikt. Kādēļ man tā censties, ja viņš tikai turpina izgāzt savas negācijas pār mani? Tagad jau vienmēr ejot uz randiņu zinu, ka sāksies kaukšana un man būs jāvelta daudz pūļu, lai saglabātu labu garīgo un ievirzītu vakaru patīkamās sliedēs.
Vakar gājām uz ballīti. Uzaicināja viņš, es negribēju iet, tā viņš man 2 nedēļas uzplijās, līdz es piekritu, piedāvāja pat kleitu uzdāvināt, kad teicu, ka īsti nav ko ģērbt uz tādu pasākumu. Ok, vakar satikāmies, uzreiz sākās. Negribu iet, esmu tik noguris, darba ļoti daudz, gribu gulēt, ilgi nepaliksim utttttt. Nokavējām vienu autiņu, nākamais pēc 5min, tad īsti nezinājām, uz kuru pusi jāiet - viņš par tādiem sīkumiem sāka scēnas taisīt kā jau noguruši un attiecīgi sliktā garastāvoklī esoši cilvēki dara. Sāka pat man braukt virsū, ka neticot, ka zinu kur jāiet. Ļoti sabojāja arī man garastāvokli. Tikai tad, kad es pilnīgi apklusu un vienīgi izmetu, lai nekur neiet kad ir tik noguris, tad sāka atvainoties, apskaut un uz brīdi kļuva smaidīgs, kā jau tas vienmēr notiek.
Lieki piebilst, ka sekss arī tāds nekāds, turklāt ļoti rets. Sākumā bija ideāli, vairs ne. Jau vairs neskaitu, cik reizes esmu patiesi gaidījusi tikšanos, bijusi uzvilkta, bet tad viņš visu tā sabojā, ka es vairs vienkārši nevaru. Tik ļoti tracina, ka aicina palikt pa nakti un tad visu vakaru gaudo, cik ļoti noguris un grib gulēt. Visu gribēšanu vienkārši nosit. Un kad tiekam līdz gultai, tad es jau pati esmu no viņa nogurusi un neko negribu, jo visa enerģija izlikta, lai viņa garīgo paceltu un nepalaistu vakaru vējā, kūtri žēlojoties. Protams, nākamajā dienā nožēloju, bet tajā brīdī citādi rīkoties nespēju un nevēlos.
Nezinu vairs, ko darīt. Man viņš ļoti patīk, sākumā biju pat iemīlējusies, jo sākumā viņš vienmēr bija enerģisks un mēs lieliski pavadījām laiku, mums ir ļoti daudz kopīgu interešu. Tagad arī ir bijuši lieliski vakari, kad man ir izdevies viņa garīgo uzlabot. Bet šādas attiecības ir ļoti nogurdinošas. Ko šādā situācijā iesākt? Pamest viņu īsti negribu, jo pēc 10 mēnešiem pārvācos, un uz tik īsu laiku negrasos meklēt ''īsto mīlestību.'' Retāk tikties? Sākt zāģēt? Samierināties uz šiem pāris mēnešiem? Svārstos, jo apzinos, ka tā patiesi nav tikai vīrieša vaina, daļēji vainīgs arī darbs. Bet nu tikai daļēji.
70
