Nezinu, vai šī ir īstā vieta, kur visu manu sakāmo ievietot, bet īsumā - nupat te piereģistrējos un principā vēlējos dzirdēt citu meiteņu viedokļus par manu dzīvi, jo man reāli ir sajūta, ka atšķiros no lielākās daļas sieviešu. Man pašreiz ir 23 gadi, esmu studente. Man nekad nav bijušas romantiskas attiecības ar kādu cilvēku un es tās arī nevēlos. Nekad neesmu vēlējusies sev puisi. Homoseksuāla neesmu, to zinu noteikti, bet arī vīrieši mani neinteresē. Es spēju novērtēt simpātiskus un nesimpātiskus vīriešus, bet tā ir vienīgi tāda estētiska novērtēšana. Piemēram, ja kādu ieraugu, nodomāju "jā, viņš ir glīts", bet tas arī viss, nav nekādas vēlmes uzzināt par viņu ko vairāk vai iepazīties tuvāk. Uzmetu skatienu un aizmirstu. Šajā pašā sakarā jāpiebilst arī, ka man nepatīk, ja man pievērš uzmanību. Neesmu no tām glītākajām meitenēm un tādēļ puiši mani īpaši neievēro, bet ja kāds sāk to darīt, izturos pieklājīgi, bet galvā ir tikai viena doma "liec man svētu mieru", jūtos nepatīkami, neveikli un izmantoju jebkādu izdevību, lai no viņa aizšmauktu.
Reizēm domāju, ka varbūt vienkārši neesmu radīta attiecībām. Pēc rakstura esmu liels vientulis un noslēgts cilvēks un ja pavisam godīgi, tad arī diezgan egoistiska un ne pārāk labs cilvēks. Vislabāk jūtos vienatnē un sadzīvot ar mani ir grūti. Mana dzīve rit mājas-universitāte-mājas aplī, bet mani tas apmierina. Draudzenes brīnās un bola acis un ik pa laikam cenšas mani izvilkt te uz klubiem, te mājas ballītēm, bet man tādas vietas un tādi pasākumi nepatīk. Tad nu nesen saņēmu tekstu, ka ja nevēlos sev attiecības, tad man jāārstējas.
Mans jautājums jums ir - vai mana dzīve nav normāla? Vai man būtu kaut kas jāmaina tikai tāpēc, ka mana vecuma meitenes ir aktīvas ballētājas un ar puišiem pie sāniem? Vai man jāmainās pat tad, ja ar savu dzīvi esmu apmierināta?
Un paldies, ka izlasījāt:)
3
