Labvakar!
Es vienkārši jūtos briesmīgi izmisusi. Naktīs vairs nespēju gulēt, asaras līst, saprotu, ka tas nav risinājums, bet izeju neredzu.
Manām problēmām izeja protams ir darbs. Taču , lai kā censtsos, neko nevaru atrast. Turklāt visi konkursi ir diezgan gari.
Bet man nav laika, jo manas finansiālās problēmas negaidīs.
Es jūtu , ka man ļoti vajag, kādam to uzticēt, kādam kurš varētu vismaz censties mani saprast, ka es nonācu tādā situācijā. Man pat ir padomā šāds cilvēks , bet man ir tajā pašā laikā bail, ka tomēr nesapratīs un mūsu labās attiecības mūža garumā vairs tādas nebūs , vai arī drīzāk, ka es nevarēšu paskatīties acīs.
Es pat negaidu, lai man palīdz , to visu atrisināt, bet man ļoti vajag kādam izkratīt sirdi, citādi man pēdējā laikā pārāk daudz stulbu domu galvā, bet tajā pašā laikā , varbūt man nevajag otram uzkraut savas problēmas un es pat esmu pilnīgi pārliecināta, ka izstāstot savu stāstu , viņu ar to nošokēšu.