Sākšu ar to, ka šī problēma man ir jau 7 gadus. Pa vidu kādus 2 gadus bija pārtraukums, kad bija tā kā vieglāk (esmu bijusi pie ārstiem- urologiem, ginekologiem, diagnostikām, daudziem izmeklējumiem, dziedniekiem, pārbaudīju arī muguru, vairogdziedzeri... Analīzes.. Neko nespēj atrast)
Tātad, izpausmes ir šādas- uz tualeti čurāt vajag ik pēc aptuveni 30, 60 min. Gadās citreiz izturēt arī ilgāk- līdz 2 stundām. Sajūta ir tāda kā spiedoša, kutinoša-tāda, kāda ir tad, kad urīnpūslis parasti ir pilns (kaut gan reāli nav). Un sajūta ir nealtiekama- jo ilgāk cieties, jo paliek arvien grūtāk un grūtāk, kas attiecīgi arī ietekmē psihiku.
Kaut kā pabedzu ar mokām vidusskolu, kaut gan gāju ik pēc katras mācibu stundas uz tualeti. AR augstskolu esmu mēģinājusi vairākas reizes, bet nesanāk, jo urīnpūšla problēmas dzen izmisumā, radot papildus trauksmi un atsvešināšanos.
Cilvēki, kas mani nepazīst, no malas domā, ka man ir laba dzīve, jo skolā labi mācījos, ir pastiprināta uzmanība no vīriešiem izskata dēļ, kā arī materiāli viss ok. Bet to, kas ir patiesībā, zin vien tie, kam nākas ar mani biežāk saskarties ikdienā. Piemēram, tagad apmeklēju braukšanas kursus un, par laimi, patrāpījies labs instruktors, kas saprot un pieņem, ka nodarbības laikā (ilgums 1h 30 min) eju uz tualeti kādas 2, dažreiz 1 reizi. Viss manā dzīvē būtu labi, ja nebūtu šī veselības problēma un arī spētu vairāk atvērties cilvēkiem, jo bieži atstāju cilvēkiem ārējas maitas iespaidu, kaut gan tā ir tikai auksta sejas izteiksme, runājot esmu citādāka.
Bet ne par to ir runa... Tātad, esmu izmēģinājusi daudz ko, bet nekas nelīdz. Esmu daudz naudas izsviedusi ārstiem, bet neko nav iespējams atrast. Dzēru arī visādas tabletes, kam būtu jānoregulē it kā sfinkteru vai urīnpūšļa muskuļu darbība, bet arī nekā.
Ir versija vēl par distoniju, bet urologs to pilnībā noliedza, jo tā tomēr, pēc viņa vārdiem, izpaužas vairāk uz citiem orgāniem un nevajadzētu atspoguļoties tik lielā mērā uz urīnpūsli, kā manā gadījumā.
TĀTAD, vai šeit ir kāda, kurai ir tādi paši simptomi? Ja ir, kā ar to tiekat galā? Kā tas ietekmē Jūsu sociālo pasauli? Vai ir kāda izārstējusies? Kādā veidā?