Labākais laiks dzīvē?

Baac, man arii treknie gadi bija ljoti labi. Turklaat iekrita manaa vidusskolas laikaa. Nu perfekta dziive, nekaadas atbildiibas, balliites, lieliska klase, daudz draugu, celjoshana, beidzot ar vecaakiem attieciibas kaa ar pieaugushajiem nevis vecaakiem, tad es arii biju savaa vissmukaakajaa periodaa, ahhh...

Tagad peec ilgaaka laika ir ok, bet meh. Vidusskola bija mani zelta laiki, un diemzheel ar manu pesimismu liekas, ka taa arii paliks..

Kad būšu veca ome.. tad droši vien arī varēšu atbildēt, kurš laiks man skaitījies tas labākais :D

Burvīgā un bezrūpīgā bērnība un tagadējais mīlestības laiks (l), ja atņem visu ierasto ikdienu un apziņu, ka nevar darīt to, ko gribētos un ka nepietiek līdzekļi, lai padarītu arī šo par labāko laiku. Bet ticu, ka viens no labākajiem laikiem arī ir vēl priekšā :)

Tagad nav slikts laiks, dzīve laba, sakārtota, esmu laimīga.

Bet labākais laiks man tomēr bija, kad man bija 16-19 gadi, tad viss bija intensīvs, daudz, biju daudz aizrautīgāka uz daudzām lietām, biju gandrīz pieaugusi, bet tomēr nē, bija vidusskolas laiks, ballītes, piedzīvojumi, ļoti maz atbildības, dzīve nodrošināta, bija tikai jādzīvo, daudz kas tika piedzīvots pirmo reizi, arī pirmā lielā mīlestība, kas beidzās briesmīgi, bet vienalga. Varēju lidināties kā tāds tauriņš. Laikam to vislielāko burvību tam laikam piešķir tas, ka bija maz pieredzes, vēl nebija paspēts aplauzties ar daudz ko.

Šobrīd esmu laimīga! Jau bērnībā izdomāju,ka 22,24 un 27 būs mani laimīgākie gadi. :D

Man viss laiks mana dzive patik ;)

Bet ja ta smalkak, tad shausmigi patika laiks, kad biju stavokli. Runa ko gribi, dari ko gribi, ed ko velies un uzvedies ka ienak prata. Un visam attaisnojums - esmu stavokli. Tik amizanti, tada rakstura briviba.

Runa ko gribi, dari ko gribi, ed ko velies un uzvedies ka ienak prata. Un visam attaisnojums - esmu stavokli.

Šī iemesla dēļ mani laikam kaitina grūtnieces. Dažreiz tāda sajūta, ka kopā ar grūtniecību tiek iegūta arī kaut kāda mentāla slimība.
Dominika, nekā personīgi pret Tevi, vienkārši par vispārējo pieredzi.

Pārāk daudz dzīvoju apziņās, ka "mans laiks vēl tikai priekšā" un "bāc, bet bija taču ik pa reizei labi, kāpēc es neko nedarīju, neredzēju". Apzinos, bet tas neko nemaina, gribētos no dzīves vairāk, labāk.
Gribētos no sevis vairāk, tik pārāk bieži rokas nolaižas un tagad vispār ir tāds " ko pie velna es vispār daru ar savu dzīvi, ko es gribu un ko man vajag" laiks. Grūti man ar sevi dzīvot.

Bērnība, protams, bija brīnišķīga. Bezrūpība utt. Tad arī netika domāts par to, ka vecāki paliek vecāki, ka viņu var arī nebūt.
Tagad arī ir brīnišķīgi, esmu ar cilvēku, kurš man ir viss, ar kuru vēlos pavadīt savas vecumdienas.

Ceru, ka labākais laiks man vēl priekšā.

Katrā laikā ir plusi un mīnusi. Man, protams, patika bērnība un vēl ļooti vidusskolas laiks :D Un arī tagad nav ne vainas :) Ir posmi, kas dzīvē nav īpaši gājuši pie sirds, bet tas jau ir tikai normāli. Nevar taču būt viss tikai slikti, vai viss ideāli :D

Man viss labākais vēl tikai priekšā. I'm just getting started. :)

Laikam laiks kad tikko sāku dzīvot patstāvīgi ar dzīvesbiedru – bijām jauni, samīlējušies studentiņi, aizgājuši no senču mājām. Neko nevajadzēja, nekā arī nebija, bet tā pārliecība, ka varam visu. Sekss vismaz 2 reiz un vēl kāds...
Protams, tagad ir labi, bet savādāk.

Tagad ir perfekti

Tagad!

Man patika sava bērnība, patika vidusskolas pēdējie gadi un patīk tagad!
Augstskola gan ne visai patika :D
Visur mēģinu saskatīt kaut ko labu.

Grūti spriest, varēšu rezumē par dzivi pateikt , kad būšu pensijā.
Pāagri spriest :), it īpaši , ka viss mūsdienas ir tik mainīgs.

man patīk viss laiks piedzīvotais bet tomēr vislabāk patika bērnībā tās sajūtas uzzinot ko jaunu, nedomāt ko pārējie teiks jo es taču bērns :D
Bet arī tagad nav ne vainas :) cenšos visu laiku dzīvot labi!

Viennozīmīgi šis gads ir labākais manā dzīvē (l). Pirms tam vairāki gadi bija diezgan bēdīgi, vismaz salīdzinoši ar šo gadu. Arī pusaudžu gadi nu tā pa pusei, vidusskola bija jauka. Bērnība gan ļoti forša bija. Bet tā pa īstam ļoti ļoti laimīga jūtos tikai šobrīd :) Es ticu, ka jo vecāks kļūsti, jo laimīgāks. Paveras arvien jaunas iespējas, attīstība, jauns dzīves līmenis utt. ( vismaz vecumā no 20-50 gadiem kamēr izej visus attīstības līmeņus ). Nezinu kā jutīšos 50 + gados, varbūt nāks depresija virsū, ka gribās atpakaļ jaunību :D

Katrs laiks ir foršs!

Bet tādi riktīgi labie, raibie un piedzīvojumiem bagātie bija studiju gadi! :)