Šobrīd. Esot pieaugušā vecumā, spējot pašai par sevi parūpēties, sevi nodrošinot un lutinot. Nevienam īpaši neko nelūdzot, neesot nevienam uz kakla. Ar labu veselību un simtiem iespēju, un atbildību no tām izvēlēties un izmantot labākās.
Pēc 10 gadiem, es noteikti teikšu ko līdzīgu, tikai tur būs ģimene utt. Arī vecumdienās, taču līdz tam jātiek, lai es būtu lepna omīte-tantīte. Lepna par ģimeni, par paveikto un redzēto.
Bērnība ar bezrūpību, pusaudžu gadi ar ballītēm un "kurš kuram patīk" kā lielāko problēmu bija forši, taču tagad ir daudz labāk. Ja man būtu iespēja atgriezties un piedzīvot bērnību vēlreiz, es to nevēlētos.