Pašnāvības again.

Pasarg, taada aprobezhotiiba un tupums...

Pasarg, tāds rupjums un necieņa... Visi jau nevar būt tik inteliģenti un pieredzējuši kā tu, diemžēl.

Blueberrry, tas nebija rupji. Vienkaarshi nevajag bljaustiities ar tiem ''nesaprotu, kaa tie cilveeki var gribeet taisiit pashnaaviibu, nu nesaprotu! dziive tachu ir tik perfekta, tik skaista, varaviiksnes un poniji visapkaart, nu kaa cilveekam var buut smagas skumjas un depresija, kas noved pie domaam par pashnaaviibu, kaa???'' Nekad nesaki nekad, ceru, ka pati nepiedziivosi taadu staavokli. Es, personiigi, neesmu piedziivojusi reaalas domas par pashnaaviibu un tieksmi uz to, bet taapeec nemeetaajos ar stulbiem un paardroshiem izteikumiem, it kaa taa buutu lieta ko vareetu ''hops'' un izmainiit, iedomaajoties, ka citiem ir sliktaak.

Pa īstam saprast cilvēkus, kuri domā par šādu rīcību, varēs tikai tie, kuri paši bijuši līdzīgā situācijā.

Palasot secinu :D
Kaut kāda emo meiteņu diskusija :D
Reāli nevienai nopietna iemesla, kāpēc darīt pašnāvību nav....
Par tādiem uzskatu:
Esi nedziedināmi slims...
Kādu speciāli vai netīši esi nozūmējis... Jāiet cietumā uz ilgu laiku :D

Pasarg, taada aprobezhotiiba un tupums...

Skumji, ka tavuprāt cilvēks ir tups, jo redz pasauli pozitīvā noskaņā. Bet tas tā, iekrita acīs, kārtējā cosmo meiča, kura pāriet uz apvainojumiem, jo nespēj vairs argumentēt savu viedokli.

Par pašnāvību nevarēšu diskutēt, tāda vēlme nav bijusi. Bet ir bijusi depresija. Jau pie pirmajiem simptomiem, devos pie daktera, un viss bija vieglā formā, pat stipras zāles nevajadzēja lietot.
Tāpēc jautājums, kāpēc slimība ir tik tālu janoved, līdz pašnāvībai vai tās mēģinājumam?

Tāpēc jautājums, kāpēc slimība ir tik tālu janoved, līdz pašnāvībai vai tās mēģinājumam?

1) nopietnas slimības, īpaši, ja tās ir saistītas ar galvu, nav viegli atzīt sev pašam; 2) domāju, ka depresijā nonākušiem jauniem cilvēkiem nav tik vienkārši apmeklēt ārstu-terapeitu, ņemot vērā, cik naudiņas jāmaksā par vienu vizīti (un, ņemot vērā, ka speciālists jāapmeklē bieži, dažiem pat vairāk kā 4x mēnesī). Vispār finansiālais aspekts jau nav tikai jaunu cilvēku šķērslis apmeklēt speciālistu; 3) ir tādi cilvēki, kas nemāk paprasīt palīdzību. Paši sev palīdzēt nevar, bet kauns atzīties kādam no malas.
Ar pašnāvnieku saskare ir bijusi attāla, cilvēks tiešām to izdarīja. Nekad nepateiksi no malas. Tas jau nav vienas dienas lēmums, tātad cilvēks ir juties slikti ilgi un neviens no malas to nav pamanījis. Bija žēl, sevišķi dēļ tā, ka tās problēmas nešķita nepārvaramas. Bet katram cilvēkam ir savi limiti.

Reāli nevienai nopietna iemesla, kāpēc darīt pašnāvību nav...

Tas, ka neviens nesaka publiski savus iemeslus/problēmas/pārdzīvojumus, lai nenomētātu ar akmeņiem vai pēc tam pēkšņi nepaceltu gaismā, nenozīmē, ka to nav. Kas vienam liekas stulbība, tas otram var būt lielākā nelaime.

ir tikai cilvēki, kuri zaudējuši ticību saviem spēkiem

tieši tā. un kad zaudē ticību un cerību, tad pazūd viss. Pazūd ticība, ka kādreiz sasniegsi mērķus, ka sapņi piepildīsies, ka viss būs labi, ka varbūt kādreiz būs mīlestība. Cerība ir tā, kas notur pie dzīvības, bet tā aiz katras mazākās neveiksmes pamazītiņām izsīkst un var pienākt brīdis, kad cerība pazūd pavisam.

Un tomēr, lūdzu, visi nicinošie tekstiņi - varētu šajā diskusijā tomēr noturēties un tos nerakstīt, jo iespējams, ka šos tekstus lasa kāds, kurš ir uz robežas un tādos mirkļos pat mazākais teikums no svešinieka var būt izšķirošais. Un te nu vēl runā, ka vajag painteresēties, kamēr līdztekus ievieto šādus asus izteicienus.

Karma - kā tu saprati un vērtēji, ka tie ir depresijas simptomi?

Nauda tiešām bieži ir šķērslis.. Pat ja tā nauda teorētiski ir, praktiski vienmēr liekas, ka var/vajag ieguldīt kaut kur citur un tā kā garīgā veselība nav ārēji redzama asiņojoša brūce vai salauzta kāja, ko jānovērš uzreiz bez variantiem, liekas, ka ar garīgo veselību tiks galā pats, gan jau būs labi u.tml.

kā tu saprati un vērtēji, ka tie ir depresijas simptomi?

Raudulīgums, interešu trūkums, nogurums un enerģijas izsīkums. Pēc divām nedēļām, devos pie ĢĀ, kurš veica man analīzes un nosūtīja pie neirologa.

Sabiedrībā valda TĀDI aizspriedumi attiecībā uz depresiju, garīga rakstura slimībām un tamlīdzīgo. Daudzi nav informēti par psihologu un psihoterapeitu darba metodēm un klientu anonimitāti. Kā arī, protams, cena. Cik atminos, tad viena vizīte pie psihoterapeita izmaksā aptuveni 30 eiro. Bet ārstēšanās ir ilgs, pakāpenisks process. Respektīvi - maksā dārgi.

Daudziem depresīvs stāvoklis iestājās kaut vai pastāvīga naudas trūkuma dēļ - tad par kādu ārstu var būt runa? Cik nav dzirdēts par pašnāvībām, kas notikušas milzīgā kredītu sloga dēļ.

Manās acīs "bet citiem taču ir vēl sliktāk" arguments neiztur kritiku. Cilvēkam ir svarīgi tas, kas notiek viņam apkārt, viņa "sociālajā burbulī". Ja mums visiem sirds sāpētu par Āfrikāņu bērniem tāpat kā par mūsu tuviniekiem, tad lielākajai daļai būtu depresija smagākajā formā.

né,méginájusi neesmu, un protams, nekad netaisos neko tádu darít. dzíve ir viena, un kápéc apzináti to izbeigt átrák? nezinu, kam jánotiek dzívé, lai nespétu no tá izkjepuroties, daudz kas ir bijis - depresijas, sajúta, ka nevienam neesmu vajadzíga, jushanás vainiigai, utt... bet tas viss dara cilvéku stipráku, nocietina raksturu un iemáca dzívot tálák...

Piekrītu par to, ka psihologa pakalpojumi ir dārgi, tāpēc iesaku meitenēm izmantot iespēju, ja ir skolā/darbā pieejams :)

Nezinu meitenes, par psihiatriem, psihologiem. Bet neirologa vizīte ap 15eur. Ja nosūtījums, tad lētāk. Un ja runa ir par veselību, tad tas nav daudz.

Reāli neesmu mēģinājusi sevi nogalināt. Neesmu ar nazi sev dūrusi vai kārtīgi vēnas pārgriezusi vai kārties gājusi. Domājusi par pašnāvību esmu ļoti bieži. Drūmā garastāvoklī arī esmu bieži. Bet laikam jau tik maksimāli bezcerīgi viss neliekas lai tiešām nogalinātu sevi.

Vēlme sev nodarīt ko sliktu arī bieži ir. Kad bija kādi 13 ?aptuveni gadi, graizīju sev rokas, bet kas tā par grauzīšanos, dziļi nekad negriezu. :D Tas tika darīts ar domu, lai sāpētu tajā brīdī. Tāda stulba loģika - fiziskās sāpes atvieglos emocionālās iekšējās sāpes ,tāpēc arī tā darījusi esmu.


Lai cik stulbi izklausītos, superīga diskusija ;) Jo es nekad nedomāju, ka tik daudzām meitenēm ir līdzīgi. Tas dod kaut kādu labu sajūtu, ka neesmu tomēr 1 no 1000 tāda dīvaine, kura reizēm netiek ar sevi galā.

Esmu meginajusi,bet labi ka iztrauceja! Iemesls bija virietis piekava!

Esmu meginajusi,bet labi ka iztrauceja! Iemesls bija virietis piekava!
Kaut man tavas problēmas! Nolauzu nagu - pasaules gals. Izle nosauca mani par losi - negribu vairs dzīvot. Mani piekāva - jātaisa pašnāvība.

Ta bija pirma un vieniga reize kad vinsh atlavas to izdarit! Pec tam atiecibas partraucu!

Nezinu meitenes, par psihiatriem, psihologiem. Bet neirologa vizīte ap 15eur. Ja nosūtījums, tad lētāk. Un ja runa ir par veselību, tad tas nav daudz.

Nu visiem šiem ārstiem - psihologs, psihoterapeits, psihiatrs, neirologs - ir dažādas funkcijas.

No vienas puses, ārsti finansiālā ziņā ir pieejami, jo ir tā pati Skalbe, kur lētāk; šķiet, katru mēnesi notiek Garīgās veselības diena, kad apmeklējumi par brīvu; psihoneiroloģiskās slimnīcās pie psihiatra par valsts naudu utt. No otras puses, pirmais punkts ir tikai ārējā čaula. Veselības diena var būt labs ieskats, bet nekas vairāk. Par valsts naudu ir, pirmkārt, lielas rindas, otrkārt, nav viss nepieciešamais (psihiatrs nepilda psihoterapeita funkcijas, bet psihoterapeits nav valsts apmaksāts ārsts), treškārt, var sastapties ar nepārāk labu attieksmi vai apstākļiem. Rezultātā tie, kam nav naudas, vai nu paliek aiz borta vai ārstējas daļēji, kas, protams, neko daudz neizārstē.
Varbūt kādam cita pieredze, bet tāda ir manējā..