Pašnāvības again.

Kādēļ māte nevarēja pamest vīru, ja tas tāpat nekā laba nevar izdarīt, tik maitā dzīvi vēl vairāk? Māte arī nevar prasīt, lai meita upurē savu dzīvi viņas dēļ, laba māte to apzinātos. Meita nevarēs visu dzīvi viņai blakus būt.

Miss Joker, es nebiju to domājusi tev! ;) Tas bija vairāk domāts, kad cilvēki saka - tev ir jumts zem galvas, tev ir divas rokas, kājas utt., paskaties uz bezpajumtniekiem zem tilta, paskaties uz cilvēkiem bez locekļiem utt. Nu tādā ziņā, ka nejau tas jumts vai rokas cilvēkam dos depresiju, bet viņa iekšējā pasaule, nezinu, varbūt tas arī kādā mērā saistīts ar temperamentu, varbūt arī nav, ar raksturu, ar iepriekšējo dzīves pieredzi utt. Viens cilvēks zaudējot roku atgūsies pēc laika un dzīvos normālu dzīvi, otrs cilvēks - ieslīgs depresijā un neko negribēs un tam nebūs tik liela saistība ar ārējo apstākli (roka), bet gan ar to, ko citi nevarēs redzēt..

Kādēļ māte nevarēja pamest vīru, ja tas tāpat nekā laba nevar izdarīt, tik maitā dzīvi vēl vairāk? Māte arī nevar prasīt, lai meita upurē savu dzīvi viņas dēļ, laba māte to apzinātos. Meita nevarēs visu dzīvi viņai blakus būt.

Tāpēc ka dzīvoklis ir uz vīra vārda, bet mātei ar meitu nav naudas lai spētu īrēt vel dzīvokli un izdzīvot. Un tu domā ka tā māte to grib? Tu domā ka māte grib būt invalīde kura mūžību nebija izgājusi laukā pastaigāties, kura grib lai viņas meita upurē savu dzīvi dēļ viņas? Velns parāvis tu neesi dzirdējusi par tādu lietu kā atbildību? Tu savu māti pamestu? Atstātu nomirt lai tik varētu savu dzīvi uzlabot?
Māte ir pašlaik tādā stāvoklī ka viņai abas kājas VISPĀR nestrādā un rokas ir kropļotas, nespēj neko tik pat kā izdarīt, pat ne sūda karoti kārtīgi rokā noturēt..

laba māte to apzinātos

Laba meita apzinātos ka tas ir viņas pienākums apkop māti kas viņu ir uzaudzinājusi, mīlējusi un vispār jau dzemdējusi ar.

Protams, nepamestu, ja situācija būtu tik slikta, ka viņa pati neko nevar izdarīt.
Šajā gadījumā tāpat uzskatu, ka jāiet prom no tēva-dzērāja, un nestāsti vēl, ka nav nevieni radi, pie kā iet, jo katram ir tuvāki vai attālāki radinieki, kas šādā situācijā kaut pagaidu patvērumu neliegtu. Meita atrastu labu darbu vai vairākus un kādu uzticamu cilvēku, kas parūpētos par māti, kamēr meita pelna naudu iztikai.
Un Tu arī - neizklāsti visus faktus un tad pārmet par to, ka meklēju risinājumu, kurš neder, jo nebija jau visi apstākļi zināmi.

ja nebūtu iespējas troļļot, iespējams arī es vairs nebūtu starp dzīvajām

troļļošana sniedz kaut kādu prieku šajā drūmajā dzīvē

Protams, nepamestu, ja situācija būtu tik slikta, ka viņa pati neko nevar izdarīt.
Šajā gadījumā tāpat uzskatu, ka jāiet prom no tēva-dzērāja, un nestāsti vēl, ka nav nevieni radi, pie kā iet, jo katram ir tuvāki vai attālāki radinieki, kas šādā situācijā kaut pagaidu patvērumu neliegtu. Meita atrastu labu darbu vai vairākus un kādu uzticamu cilvēku, kas parūpētos par māti, kamēr meita pelna naudu iztikai.
Un Tu arī - neizklāsti visus faktus un tad pārmet par to, ka meklēju risinājumu, kurš neder, jo nebija jau visi apstākļi zināmi.

Vienīgie radi - Mātes māsa pēdējā, atrodas ārzemēs jo meitas māte kā tāda ir no Lietuvas. Un pasaki man tā, a ko tā māte ar meitu darīs kad aizbrauks uz to Lietuvu kur nevienam radam viņas nevajag? Vispār cik es zinu tur nekādas diži labās attiecības ar radiem vispār neesot...

Un par to izklāstu...piedod bet tur vienkārši ir pārāk daudz tie stūri lai izklāstītu visu, es jau tā saku atbildi visam ko piedāvā.. Tici man, ja tas viss būtu bijis tik vienkārši atrisināms...tas nevilktos garumā 10 gadus... Un tur vel ir ļoti daudz citas problēmas... es saku.. tas nav tik vienkārši kā liekas un godīgi sakot nav jēga par to vairāk runāt, tev tā pat to tomēr īsti neizprast līdz galam cik smagi tas viss var būt.

Šajā gadījumā tāpat uzskatu, ka jāiet prom no tēva-dzērāja, un nestāsti vēl, ka nav nevieni radi, pie kā iet, jo katram ir tuvāki vai attālāki radinieki, kas šādā situācijā kaut pagaidu patvērumu neliegtu.

Man vienmēr cērtas acīs tā radu pieminēšana. Nu nav visiem radi. Ir cilvēki, kuri, piemēram, nokļūst slēgtā tipa slimnīcā un viņiem nav radu, kas spētu viņiem aizvest drēbes un higiēnas preces, kur nu vēl nepieciešamības gadījumā pie sevis izmitināt.
Tad ir otra daļa - ir radi, bet atturīgas attiecības, tik atturīgas, ka par nekādu pagaidu patvērumu nerunā.

Ā jā, aizmirsu trešo daļu - ir radi, bet vvz kur citā valstī.

Diez vai ir kāds noteikts iemesls... realitātē visbiežāk tie darītāji atrodas ilgstošā depresijā.. un vēl citām papildus mentālām problēmām.

Psihiski stabils cilveeks visam tiks paari-iedomaasies varbuut ,bet nedariis noteikti.

Pašnāvnieku klubiņš

vai esat kādreiz nopietni vai vispār apsvēruši pašnāvību? Un kāds bija iemesls, ja drīkst vaicāt?

Esmu. Bet man toreiz bija kādi 7 gadi. :D Iemeslu neatceros, tik to, ka dzīvot negribēju-man tajā laikā vispār bija bērna vecumam neatbilstošas domas-par vecumdienām, par nāvi, pašnāvībām, dzīves jēgu utt. (Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka man bija laba bērnība, tik bija brīži, kad uznāca tādas domas) Vēlāk, pusaudžu gados, ir visādi gājis- ir bijis arī depresīvs periods, kad neko vairs dzīvē negribas-bet nopietni apsvērusi gan neesmu, tikai tādā "kā būtu, ja..." līmenī.

un citi nemaz nenojauš, ka cilvēks novest jau tik tālu, ka neredz vairs izeju. Ja mēs biežāk apvaicātos, kā cilvēks jūtas, kas uz sirds, izrādītu patiesu interesi, diez vai būtu tik daudz pašnāvnieku.

Ja cilvēki apvaicātos... bet cilvēki to nedara! Kāpēc? Tāpēc, ka nav viņos tās patiesās intereses iedziļināties. Nu pateiks Tev, Blueberrry, kāds draugs, ka viņam (viņai) ir tik slikti, ka gribas griezt vēnas. Un ko Tu darīsi? Es varu iedomāties, ka Tu bīdīsi tādus pašus tekstus kā šeit. Un cilvēkam, kas ir tikai soļa attālumā no tā, lai paņemtu žileti un to reāli izdarītu, Tavi vārdi par par sapņu piepildīšanu, saņemšanos un skaisto dzīvi, var izrādīties pēdējais salmiņš. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka tādi vārdi tikai pastiprina bezspēcības un izmisuma sajūtu, jo tā tiek skaidri pateikts, ka tas cilvēks ir vārgulis un nespēj normāli izdarīt neko - pat tik šķietami vienkāršu lietu kā dzīvot.

Manuprāt, vienam pret otru jāizturās iecietīgāk...ja cilvēkam ir slikti un bāžas ar nebūtiskiem sīkumiem, pārmetumiem pie kuriem viņš pat nav īsti vainīgs, dirš virsū, tad tas arī neveicina dzīvesprieku

Esmu, man bija 14 gadi toreiz un tad pēkšņi mamma nomira, likās, ka visa pasaule pazūd. toreiz bija brīdis, kad daudz un dikti par to domāju, bet tad kaut kā aizdomājos arī par mazo brāli, kuram tad bija tikai 7 gadi un vecomāti, jo zināju, ka viņa nepārdzīvotu, ja es būtu ko izdarījusi, tā nu saņēmos un centos būt atbalsts, jo pati īsti atbalstu ne no viena nejutu. Paldies varu pateikt arī savai ķēvei, jo viņa man bija vienīgais pie kura es katru dienu atļāvos paraudāt un paskumt, tā pat arī parunāties, jo mums ģimenē nebija pieņemts izrādīt jūtas, tagad varbūt izklausās muļķīgi, bet toreiz man tieši zirgs ļāva vieglāk visam tikt pāri.

Lai arī cik slikti ir, vienmēr būs kāds, kam ir vēl sliktāk, bet tāpēc gan viņš neizvēlas ātrāko ceļu, kā atbrīvoties no savām problēmām - pašnāvību.

Šis ir viens no stulbākajiem argumentiem. Nu kāda starpība, ka kādam ir vēl sliktāk? Katrs domā, uztver, sajūt citādāk. Teksts ''Nu ko tu pārdzīvo, redzi, kaimiņam ir daudz sūdīgāk!'' nedod pilnīgi nekādu mierinājumu vai atrisinājumu.

Šis ir viens no stulbākajiem argumentiem. Nu kāda starpība, ka kādam ir vēl sliktāk? Katrs domā, uztver, sajūt citādāk. Teksts ''Nu ko tu pārdzīvo, redzi, kaimiņam ir daudz sūdīgāk!'' nedod pilnīgi nekādu mierinājumu vai atrisinājumu.

Tev nedod, man gan dod, jo tad es aizdomājos, cik manas problēmas īstenībā ir nesvarīgas, jo vienmēr var būt vēl sliktāk. Un kā jau viena meitene teica - dzīve mums neuzliek to nastu uz pleciem, ko mēs nevaram panest, ir tikai cilvēki, kuri zaudējuši ticību saviem spēkiem. Bet Tev taisnība - katrs uztver dzīvi savādāk. Taču normāli cilvēki otram nebrūk virsū par to, ka viņš tikai izsaka savu viedokli, kas ir pilnīgi pretējs otra domām un uzskatiem. Un ieteikums - neesiet tik depresīvas, tā dzīvot ir vieglāk.

Viss, ko varu teikt šai sakrā, ka civēki ar noslieci uz pašnāvību ir slimi cilvēki, kuriem smadzenes nedarbojas kā nākas. Un nekāda veselā saprāta loģika tur nedarbojas, skaidrojot, kāpēc viņi gatavi padarīt sev galu. Bieži vien pašnāvību iemesli ir teju smieklīgi un visa tā gruzīšanās par parastām dzīves likstām arī. Normāli cilvēki dzīvo un tiek galā, slimi ieslīgst depresijā un kā vienīgo izeju redz tikai nāvi. Žēl, ka pēdējā laikā, kaut arī dzīvojam samērā mierīgā un stabilā laikmetā, šādu indivīdu ir tik daudz un liela daļa nemaz neplāno ārstēties...

Blueberrry, domaajams, taada reakcija uz taviem tekstiem meiteneem ir taapeec, ka tu tieshaam raksti paaraak naivi, beernishkjiigi un virspuseeji. Priecaajos, ka tev dziivee nav bijushas nopietnas probleemas (vai arii ir ciets un noturiigs psihologjiskais staavoklis, nespeeja vispaar iedziljinaaties tajaa, ka visi nav taadi kaa tu). Dvj, paraadi kaadai Latvijas gjimenei, kurai nav naudas, lai beerniem nopirktu labas dreebes un lietas skolai, paraadi vinjiem bildes no Aafrikas, kur ir atteeloti badaa mirstoshi skeletinji un pasaki tai gjimenei, lai leekaa apkaart no laimes, jo cilveekiem Aafrikaa ir daudz suudiigaaka situaacija. Vai arii pasaki cilveekam, kuram nomira tuvs gjimenes loceklis, ka nav par ko skumt, ir tachu veel citi radi un citiem cilveekiem taadu vispaar nav! Ar psihologjiskaam probleemaam un depresiivu staavokli ir tieshi taapat. Pasarg, taada aprobezhotiiba un tupums...