Pašnāvības again.

+ Miss Joker teiktajam. Un, ja reiz cilvēks ir nosliecies par labu pašnāvībai, viņam vairs nav spēka domāt par citiem.

Jā. Vientulība, skolā atstūma.


Nav iedvesmas šodien gari rakstīt

Es uzskatu, ka tā ir sava veida egoisms. Izdarot ko tādu, neaizdomājies par to, ka tavi tuvinieki, ģimene bus ļoti sāpināti un pārdzīvos, nav izslēgts, ka viņu dzīve tiks sašķelta no pārdzīvojuma. Tāpēc, kāda velna pēc sāpināt citus?

Pag, pag, mēs dzīvojam citiem vai sev, lai piepildītu savas vēlmes, sapņus, realizētu ieceres?

Par egoismu nepiekrītu. Lielākais egoisms ir pašnāvniekam teikt, bet padomā, ja tu tagad mirsi, kā jutīšos es? Vienalga taču, ka tas pašnāvnieks pats cieš ik dienu, varbūt vairāku gadu garumā. Tas ir normāli, Dievs viņam ir lēmis ciest. Visu citu ciešanas gan ir pašnāvnieka vaina.

Turēt sevi pie pulsa tikai dēļ tā lai citiem nebūtu jāsaskaras ar sekām ir tik pat labi kā veikt pašnāvību, jo iekšēji šis cilvēks visdrīzāk jau būs "miris" un radiem no dzīva miroņa ar nekāds prieks nebūs.

Dievs viņam ir lēmis ciest. Visu citu ciešanas gan ir pašnāvnieka vaina.

Kāds Dievs??

Par egoismu nepiekrītu. Lielākais egoisms ir pašnāvniekam teikt, bet padomā, ja tu tagad mirsi, kā jutīšos es? Vienalga taču, ka tas pašnāvnieks pats cieš ik dienu, varbūt vairāku gadu garumā. Tas ir normāli, Dievs viņam ir lēmis ciest. Visu citu ciešanas gan ir pašnāvnieka vaina.

+

Lūk tas man nekad nepatiks, ka vienmēr runa būs par citiem, tas nekas ka tu taisies taisīt pašnāvību, tā pat labāk pirms tam atcerēties anniņu apsveikt dzimšanas dienā savādāk viņa vel apvainosies un tevi nolādēs pēc nāves dzīvē...
Vienkārši runājot lai visi citi iet ratā, jo ja viņi nav blakus lai atbalstītu kad tas tiešām ir vajadzīgs tad viņi ar nav pelnījuši manu sirdsapziņu un rūpes.

^ izlasi Perversās komentāru.

slīkstot bēdās, esmu domājusi, bet nekad neesmu mēģinājusi. Veselais saprāts uzvar :)

tas bija Alexim domāts.

Dažreiz braucot ar mašīnu aizdomājos kā būtu vienkārši paņemt un iebraukt kokā, bet domāju, ka pašnāvību kā tādu nekad nevarētu izdarīt.

Tas kas man ļoti palika atmiņā pēc mēģinājuma bija tomēr tas ka nākamajā dienā es jutos kā atdzimusi no jauna. Ne no kurienes es varēju vienkārši atvilkt elpu un pasmaidīt, bet tas nebija dēļ tā ka es būtu apjēgusi ka tā nedrīkst darīt, vai ka man būtu jānovērtē to kas man ir. Tas vienkārši ne no kā parādījās kad pirms tam es tik labi nebiju jutusies gadiem, nu tiešām ne tāds prieks ne atvieglota sajūta, es pat nespēju izskaidrot no kurienes tas radās, bet tiešām sajūta bija tāda itkā viss būtu no jauna sācies un tā es ar dzīvoju līdz šim, protams ir bijuši ļoti daudz slikti brīži, bet man vairs nekad prātā nav ienācis tas ka dēļ tā vajadzētu padoties, vienkārši jāturpina, jācīnās. Savā ziņā es jūtos tā ka man tas bija jādara lai man pēc tam pavērtos cits ceļš priekšā, kas iespējams ko manā dzīvē mainīs.

Miss Joker, man savukārt atmiņā ir palikuši visi tie cilvēki, kas izdara pašnāvības mēģinājumu un tad sāk it kā dzīvot no jauna, laimīgi. Bet pēc pāris gadiem tomēr izdara pašnāvību. Piemēram, amerikāņu rakstniece Silvija Plāta. Iespējams, ja prāts ir tendēts uz to, tad īsti izejas nav. Lai gan domāju, ka tikai ļoti retajam no pašnāvību plānotājiem patiesi ir šādi strukturēts prāts.

Jā, esmu...Depresija..Ja ilgāku laiku neveicas,neiet kā vēlies...,iet viss grīstē.

Jā esmu,jo bija smaga bērnība,bet kautkas atturēja. Tas bija bērnība 9 vai 10 gados.

ir bijusas velmes, protams, pat vairakkartigi, bet nekad to isti neesmu izdarijusi. Galvenokart , citu del.

Miss Joker, man savukārt atmiņā ir palikuši visi tie cilvēki, kas izdara pašnāvības mēģinājumu un tad sāk it kā dzīvot no jauna, laimīgi. Bet pēc pāris gadiem tomēr izdara pašnāvību. Piemēram, amerikāņu rakstniece Silvija Plāta.

Nu ar depresiju, bipolāriem traucējumiem un varbūt vēl ko citu vispār ir tā, ka ir depresijas epizodes, kad cilvēks jūtas ļoti slikti, ir mānijas epizodes, kad cilvēks jūtas ļoti labi utt. Nav tā, ka nonstopā gruzās. Domāju (protams, tas tikai mans minējums), ar to arī tas ir izskaidrojams.

Par Silviju Plātu gribēju skatīties to filmu, Sylvia, bet tā arī netiku līdz tai.

Jā, šobrīd. Iemesls - smags dzīves periods, kam neredzu galu. Dziļa depresija, kuru mēģinot noslēpt, smaidot draugiem, veselības problēmas un ļoti smaga vientulības sajūta. Tā kā es esmu cilvēks, kurš jūtas neērti uzkraujot draugiem problēmas, cenšos to nedarīt, lai gan kāds visu laiku uzjautā, vai viss kārtībā. Protams, ka atbilde ir - jā, viss kārtībā, kamēr domās domā - nē, nekas nav labi. Gribas kliegt no sāpēm.
Nedaudz paliek bail, kad atrodos viena un viss par, ko es varu domāt ir - cik viegli būtu nolēkt no balkona, vai izdzert visas mājās esošās zāles ar alkoholu un vienkārši aizmigt, vai vēl labāk - braucot ar auto meklēt lielāko koku vai dziļāko grāvi, kur ieskriet.

Reāli, man ir cilvēks ar ko parunāt, bet es tik ļoti nevēlos neko uzkraut un liekas, ka neviens mani tāpat nesaprot, jo nejau viņiem vienā dienā dzīve sagriezās kājām gaisā, ka es pat nemēģinu.

Tā ka jā, man ir nedaudz bail par to, kas sāks prātā notikt, ja drīzumā nebūs nevienas labas ziņas.

Sophie Fleur

Jā ir iespējams ka šie pašnāvnieki vienkārši uz mirkli dabū to dzīves kaifu pēc mēģinājuma mirt un tā viņi to atkal atkārto grūtā mirklī katru reizi, līdz protams izdodas. Es savā gadījumā varu teikt ka man tik tā pirmā reize bija tāda ka vienkārši vairs nespēju neko iesākt, biju izsmelta līdz pēdējam. Tad pēc tam pēc ilga laika man bija vel viens ļoti smags atgadījums kas iedragāja kura iespaidā es gribēju atkal mēģināt, bet šoreiz es vienkārši vairs nespēju, jo es apzinājos ka tā nav izeja. Vel arī esmu pārliecinājusies ka es nespētu to vairs darīt jo bija atgadījums kas mani uz ilgu laiku iegrūda atpakaļ smagā depresijā, ka es bija principā tik pat sliktā stāvoklī kā iepriekš, bet šoreiz man vairs prātā nebija tāda iespēja kā pašnāvība, es drīzāk centos pati sevī atrast spēku sevi motivēt lai izkultos no tās smagās pozīcijas.
Principā esmu iemācījusies pati ar sevi tikt galā, bez palīdzības no malas.

Labi, Jums katrai savs viedoklis, tāpat, kā man. Bet es uzdošu tādu jautājumu - vai tagad esat priecīgas, ka esat šajā pasaulē, novērtējat iespēju dzīvot?