Ar grūtu sirdi es un mans vīrs esam domājuši par manas mātes ievietošanu pansionātā. Viņai ir vecuma demence, slikta redze, slikta dzirde, visu dienu guļ, slīkst apātijā. Rūpējos par viņu, cik man spēka, bet vecums nenāk viens un mums vēl ir mazs zīdainis. Mamma to nevar pieskatīt, laika man īsti vairs nav. Mamma arī īsti nevar parūpēties par sevi. Nevar nomazgāties, nav nekādas higiēnas. Pagaidām jau kaut kā apčubinu, visu padaru, ko varu. Bet... Nezinu, ko darīsim, kad atgriezīšos darbā. Galvā haoss, jo tā taču mana mamma, bet es jūtu, ka esmu uz nervu sabrukuma robežas raujoties uz visām pusēm. Vēlos mātei nodrošināt labas vecumdienas. Lūdzu, padalieties ar pieredzi. Negatīvismu paturiet pie sevis, ja kādai tāds ir.