Pamatskolā ar draudzenēm dažus gadus gājām. Miestiņš neliels, tāpēc vecāki zināja, kur esam. Cilvēki dažādi, citi priecīgi mūs sagaidīt, citi never vaļā. Citreiz pagadās kāds Dieva ticīgais, tad nu 10 minūtes stāvējām pie durvīm un lekciju klausījāmies. Protams, neizsakāms prieks bija par katru gardumu, vienmēr tad rādījām viens otram, ko esam nopelnījuši. Bet, ja neiedod kārumu, neko nedarījām (kā te tika minēts par olām), jo sapratām, ka ne jau visi svin un atbalsta šos svētkus. Vai laidīšu meitu? Ja būs tāda interese, tad jā, bet nu saprātīgā vecumā un tikai uz blakus mājām, jo te savējos daudz maz zinām. Agrāk, kad pie mammas dzīvoju, ļoti reti, kad kāds nāca, jo tā bija privātmāja, bet tagad kad dzīvojam dzīvoklī ar prieku sagaidu bērnus, kādi gardumi vienmēr mājās. Nav jau man žēl. Parasti bērni nāk laikā no 18 - 20, tad zin vismaz kas zvana. Pārsvarā jau tie arī ir zināmie un redzētie bērni no blakus mājām. Par svinēšanu, nav tā ka svinu, bet kas to lai zina, varbūt mazā paaugsies, tad arī rīkošu mazas svinības. Tomēr, svētki paliek svētki. Vienmēr ir prieks par ko tādu. Pašam nāks tikai par labu vēl kādas jaukas emocijas.