Ja pēriens ir pelnīts un reta parādība - neesmu dzirdējusi nevienu, kurš būtu teicis, ka ir palikusi no tā kāda trauma. Visi kā viens saka, ka tas ir bijis ļoti pareizi un vecākus nav pārstājuši cienīt. Cita lieta, kā te dažas rakstīja, ka pēriens ir bijis vietā un nevietā, bieži bez iemesla, "profilaksei" u.tml. Lūk, kas tāds ir pilnīgi lieki un tik tiešām traumējoši. Bērns nav gluži tas pats, kas pieaugušais. Tā ir cita domāšana, cits uzvedības modelis, tāpēc salīdzināt bērnu pēršanu ur sievas piekaušanu ir absurdi. Tas nav tas pats un tam visam apakšā cita doma! Bērns saprot, ka pelnīts pēriens nav pazemijums, bet mācība no mīloša vecāka, kurš ir izdarījis visu iespējamo un beidzot ir spiests (bērna vainas dēļ) pielietot galējo paņēmienu - nodarot bieži vien nenozīmīgas sāpes ar mīlošo roku kā piemēru, lai pasargātu no daudz lielākām sāpēm savainojoties kādā nedarbā, neapdomātā rīcībā, bērnišķīgā spītībā. Ir jauki, ja var ar bērnu visu sarunāt un bērns neizaug par izlutinātu egocentrisku cilvēku, kuram nav ne kripatiņas cieņas pret vecākiem. Taču, pieredze rāda, ka daudz iespējamāk izaudzināt labu cilvēku ir pielietojot visādas audzināšanas metodes vienkopus pēc nepieciešamības un situācijas, nevis būt tikai viena veida audzināšanas piekritējam.